Realitāte
Redzot tik viennozīmīgu viedokli, ka zelts ir jāpērk, neviļus nāk prātā vecais Džozefa Grenvilla likums, ka, ja kaut kas ir pats par sevi saprotams, tad tas acīmredzot ir kļūdains. Un sausie fakti - lai kā arī to negribētu ‘zelta vaboles‘ (kā bieži vien tiek saukti zelta pirkšanas fani) - vēsta to, ka vēsturiski zelts ir bijis viens no nejēdzīgākajiem ieguldījumiem. Piemēram, ja potenciālais investors 1926. gadā būtu ieguldījis 1 ASV dolāru akcijās, tad 2010. gadā šo akciju vērtība (ņemot vērā inflāciju) būtu 244 usd. Ja šo pašu 1 dolāru ieguldītu zeltā, tad tā vērtība būtu tikai 5.62 usd, kas ir pat mazāk nekā korporatīvajām obligācijām un ilgtermiņa obligācijām. Ja paņem plašāku laika posmu - no 1801. gada līdz 1998. gadam, tad, saskaņā ar Thomas Sowell grāmatu ‘Basic Economics’ 1 dolārs ieguldīts akcijās būtu vērts gandrīz 1000 dolāru, bet dolārs ieguldīts zeltā būtu vērts tikai 78 centus. Un tas, ņemot vērā, ka šajā laikā notika vairākas revolūcijas, neskaitāmi kari un finanšu tirgus krahi. Protams, te var manipulēt ar datumiem un iegūt dažādus rezultātus, bet gala doma paliek tā pati – kā ilgtermiņa ieguldījums zelts nav sevi diez ko labi parādījis.
Un tam ir arī racionāls skaidrojums, jo, pirmkārt, globāli pieejamais zelta apjoms visu laiku pieaug, jo praktiski viss pasaules vēsturē iegūtais zelts vienā vai otrā formā kaut kur glabājas (atšķirībā no naftas, kas tiek nodedzināta vai graudiem, kas tiek apēsti). Otrkārt, par zeltu nevar saņemt procentus (kā par obligācijām) vai dividendes (kā par akcijām), vēl jo vairāk - tā uzglabāšana rada papildus izmaksas. Attiecīgi vienīgais veids kā gūt reālu labumu no zelta ir atrast kādu citu, kam to pārdot. Tas savukārt nozīmē, ka zelta vērtība ir tieši tik liela cik cilvēki ir gatavi par to maksāt, un psiholoģiski-emocionālais elements te spēlē lielu lomu.
Burbulis?
Un, lai gan zelta īsto vērtību aprēķināt nevar, tas tomēr tirgojas finanšu tirgos un attiecīgi pakļaujas zināmiem likumiem. Un šie likumi vēsta, ka zelta cena ir iegājusi bīstamā fāzē, jo, salīdzinot pašreizējo ažiotāžu ap zeltu ar Latvijas nekustamā īpašuma ziedu laikiem (2006-07. gadu), neviļus rodas deja vu sajūta :

1) Ažiotāža un rindas. Savulaik Latvijā tika pirkti vēl neuzcelti dzīvokļi, šobrīd ir jāstāv rindā, lai iegādātos zeltu;
2) Pāroptimisms. Savulaik aptaujas liecināja, ka nekustamā īpašuma cenu kāpumam Latvijā ticēja vairāk nekā 80% respondentu, šobrīd 90% aptaujāto uzskata, ka zelts ir jākrāj;
3) Viedoklis, ka cenas ir augstas, taču nekritīsies, jo…. (katrs var ielikt savu iemeslu);
4) Ja cenas tomēr nedaudz kritīsies, uzreiz saskries pircēji no ārpuses – Latvijas nekustamā īpašuma gadījumā tie bija krievi un arābi, kā zelta pircēji neierobežotos apjomos tiek minēti ķīnieši, indieši un centrālās bankas.

Vienīgais, kas vēl trūkst, lai oficiāli šo nosauktu par burbuli, ir vietējo slavenību (ieteicams sportistu vai mākslnieku) lielīšanās presē, ka tās ir nopirkušas zeltu un kāds sulīgs raksts ar nosaukumu ‘BURBULIS’ – nekas nav tālāk no patiesības kā šis apgalvojums vai tml.

Mānīgais mirdzums
Tas viss gan nenozīmē, ka zelts nevar uzkāpt līdz 3000 usd/oz vai pat 5000 usd/oz? Var! Taču vienlaicīgi zelta cena var itin vienkārši nokrist uz 1000 usd/oz, 500 usd/oz vai pat 200 usd/oz. Bez problēmām. Un tas ir signāls, ka nevajadzētu uzķerties uz zelta mānīgā mirdzuma un maldināt sevi ar domu, ka zelts būs kāds glābējs vai peļņas avots – ja tā cena var svārstīties tādā mežonīgā amplitūdā, tad tas ir izteikti spekulatīvs finanšu instruments un ar drošību tam ir maz sakara. Un, kā rāda vēsture, pēc spekulatīvajiem burbuļiem, vienīgie ieguvēji parasti ir saujiņa rūdītu profesionāļu, pārējie paliek ar tukšu groziņu rokās.

PS. raksts tapis sadarbībā ar Naudaslietas.lv.

UN IEKŠĒJĀ DEVALVĀCIJA
Protams, nevar noliegt, ka devalvācijas piekritēji (t.sk. šī bloga autoru) tiešām kļūdījās, taču šī kļūda vairāk slēpās neticībā, ka V. Dombrovska valdībai izdosies tik veikli un mierīgi nogriezt algas un pacelt nodokļus. Laikam jau latviešu tauta ir kaut kas īpašs, jo nevienā citā valstī šāds triks neietu cauri.
Pierādījums ir tā pati nelaimīgā Grieķija, kuru eirovalstoņi cenšas izglābt ar līdzīgām metodēm kā Latviju, taču šis pasākums ar katru dienu izskatās arvien bezcerīgāks - gada laikā kopš ES/SVF aizdevuma saņemšanas grieķi praktiski nav izpildījuši nevienu no noteikumiem, tādējādi nostādot eirobirokrātus neapskaužamā situācijā – vai nu grieķiem iedot vēl naudu un cerēt, ka šoreiz gan tie izpildīs savus solījumus. Vai ļaut Grieķijai defaultēt tādējādi radot milzīgus zaudējumus Eiropas bankām (t.sk. Eiropas Centrālajai Bankai, kurai ir pietiekami daudz Grieķijas parādzīmju, lai pašai rastos lielas problēmas). Turklāt aiz grieķiem Eiropas problēmu rindā dīdās portugāļi, īri, itāļi un spāņi. Nākamie pāris gadi būs liels pārbaudījums iekšējās devalvācijas idejai.

ZVIEDRU SCENĀRIJS
Atgriežoties pie grāmatas, pārsteidz tas, ka lai gan viens no autoriem pats ir zviedrs, viņš tā arī ne ar vārdu nepieminēja Zviedrijas pieredzi krīžu risināšanā. Atgādināšu, ka arī skandināvus 90-to gadu sākumā piemeklēja Latvijai līdzīga krīze, kuras atrisināšanas metodika vēl joprojām - nepilnus 20 gadus pēc šī notikuma - tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgākajiem krīzes risināšanas piemēriem pasaules vēsturē.
Un kas bija būtiska šis veiksmes sastāvdaļa? Tā pati valūtas kursa brīvlaišana (faktiski devalvācija). Protams, atkal var runāt, ka Zviedrijas gadījums ir savādāks, ka mēs esam īpaši, bet es personīgi nekādu būtisku starpību starp šīm krīzēm nesaskatu. Ja nu vienīgi to, ka pie mums veselai rindai personu, kas vienā vai otrā veidā ietekmēja lēmuma pieņemšanu, ir lieli kredīti tajos pašos eiro. Lai nu paliek.
Jebkādā gadījumā šobrīd runas par devalvāciju ir kļuvušas bezjēdzīgas, jo neviens nezin, kā Latvija būtu attīstījusies, ja devalvācija tomēr notiktu. Un pat ja teorētiski pieņem, ka devalvācija kaut kad tomēr notiks, tad tai jau būs pilnīgi citas sekas, jo situācija šobrīd ir daudz savādāka – devalvācija PIRMS aizdevuma paņemšanas ir kaut kas pilnīgi cits nekā devalvācija PĒC kredīta saņemšanas. Jo kredīts ir tajā pašā nelaimīgajā eiro valūtā.

SECINĀJUMI

Kopumā nākas secināt, ka šī ir grāmata, kurā ir vairāk neuzrakstītā nekā uzrakstītā. Klusā cerība, ka tajā izdosies atrast ko tādu, kas jau iepriekš nav izlasīts delfos vai Dienas Biznesā, nepiepildījās. Vēl jo vairāk – grāmatas otrā daļa ir izteikti tendencioza un stipri velk uz propagandu.
Taču pats ļaunākais ir tas, ka nekādi nepamet sajūta, ka šāda grāmata Latvijas kontekstā ir PĀRAGRA, stipri pāragra. Un visā šajā pasākumā ir kaut kas ļoti karmisks, jo ir jābūt ārkārtīgi pārliecinātam par savu pareizību, publicējot grāmatu ar šādu nosaukumu un vēl iekļaujot tajā nodaļu ar nosaukumu ‘Ko pasaule var mācīties no Latvijas‘. Jā, ugunsgrēks, pateicoties globālās ekonomikas stabilizācijai un 5 miljardu eiro aizdevumam no ES/SVF, ir apdzēsts, taču par reālo situāciju varēs spriest pēc 3-5 gadiem. Tieši tad, pieņemot to, ka Latvijā tiešām būs uzplaukums, arī būtu jāparādās šādai grāmatai.

Vjetnama - pirmais, kas nāk prātā vidusmērā cilvēkam izdzirdot šīs valsts vārdu, ir sociālisms un sliktie amerikāņi, kas tur karoja. Zinošāki pilsoņi pieminēs arī skaisto dabu un atpūtas iespējas pie jūras. Šoreiz gan runa būs par kaut ko citu - Vjetnamas ekonomiku, kas ir visnotaļ interesanta parādība. Uzreiz gan brīdinu, ka grafiku un makroekonomikas analīzes te nebūs, raksts ir tapis izteikti no tūrista redzesviedokļa, jo tieši šādā statusā nesen iznāca paciemoties šajā valstī.

KOMUNISTISKAIS KAPITĀLISMS
Uzreiz atzīšos, ka viens no iemesliem, kas mani pamudināja doties uz Vjetnamu, bija tas, ka pēdējo pāris gadu laika šī valsts savu nacionālo valūtu ir devalvējusi četras reizes, kā rezultātā Vjetnamas donga vērtība pret ASV dolāru ir samazinājusies par aptuveni 30%. Un tas nozīmē, ka ceļojums sanāk salīdzinoši lēts. Tiesa gan, vēlāk, jau esot uz vietas, izrādījās, ka nekādas brīvpusdienas tomēr nesanāk, jo Vjetnamā jau kādu laiku plosās 2-ciparu inflācija, turklāt par lielāko daļu tūristiem sniegto pakalpojumu norēķini notiek dolāros, bet tādas mazas, bet nepieciešamas lietas kā krūze labas kafijas izmaksā gandrīz tikpat daudz kā pie mums. Tomēr jebkādā gadījumā kopējais ‘izmaksu/gandarījuma’ koeficients, apceļojot Vjetnamu, nav salīdzināms ar veco Eiropu.
Pirmā lieta, kas pārsteidz, jau ierodoties Vjetnamā, ir tas, ka kaut gan oficiāli tā skaitās sociālistiska valsts, tur valda vēl mežonīgāks kapitālisms kā pie mums. Jo jāmaksā ir par visu, t.sk. par tādām lietām kā skola un medicīna. Un tas nepavisam nav lēti, jo, piemēram, par vizīti pie zobārsta var mierīgi nākties samaksāt līdz pat divām minimālajām algām (~150 usd) vai pusi no labas menedžera algas. Tiesa gan, arī nodokļi nav lieli, turklāt tiem, kas saņem zem 200 dolāriem, nav jāmaksā vispār nekas. Iespējams šī iemesla pēc Vjetnamā oficiālais bezdarbnieku skaits ir ļoti mazs - 3%, jo cilvēki - pretēji eiropeiskajai pabalstu sistēmai - ir vairāk ieinteresēti strādāt nekā nestrādāt. Kaut gan ar to darba efektivitāti un intensitāti reizēm tā ir kā, situācija, kad 2u cilvēku darbu imitē 4 vai 5 ‘darbarūķi’, ir sastopama ik uz soļa.
Un kas ir interesanti, ka neskatoties uz visām nedienām - devalvācijām, inflāciju, minimālu sociālo aizsardzību - vidusmēra vjetnamiešus maz interesē tas, kas atrodas pie varas. Vismaz tāds iespaids radās parunājoties ar vietējiem - jā, pie varas ir komunisti, valdība par cilvēkiem nerūpējas, visiem valsts ierēdņiem ir ‘papildus ienākumi’, taču ko padarīsi, tāda dzīve.

VECAIS DRAUGS BURBULIS
Nedienas maz interesē arī ārzemju investorus, kas, ignorējot lielo birokrātiju un izplatīto korupciju, turpina iepludināt naudu Vjetnamas ekonomikā. Lielākā daļa investīciju tiek reālajai ekonomikai - ieguves rūpniecībai un ražošanai, tomēr apiets netiek arī Latvijas vecais paziņa - nekustamo īpašumu tirgus, kas varbūt vēl nav īsti sasniedzis Ķīnas līmeni, bet bruņojies ar kredītiem droši turpina soļot burbuļa teritorijā. Īpaši labi to var redzēt piejūras pilsētās, kur gar krastu stiepjas kilometriem garas jaunceltņu - viesnīcu un kūrortu - rindas. Līdzīga situācija ir arī lielajās pilsētās, kur apartamenti jaunajos projektos lielākoties tiek izpārdoti vēl pirms paši celtniecības darbi ir sākušies. Savukārt vietējās avīzes ir pilnas ar sludinājumiem un pārliecinošiem argumentiem, kāpēc nekustamā īpašuma cenas NEVAR nokristies. Kaut kur redzēta aina.
Tā visa rezultātā, šobrīd Vjetnamā ir vienas no dārgākajām nekustamo īpašumu cenām ne tikai Āzijā, bet visā pasaulē. Lielajās pilsētās – Hanojā un Hočiminā (Saigonā) - labās vietās zeme ir pat dārgāka nekā Londonā. Un tas viss valstī, kur minimālā alga ir 80 ASV dolāri, bet kas pelna virs 300-400 USD, tiek uzskatīti jau par turīgiem pilsoņiem.
Runājot par ārzemju investīcijām, nevar nepieminēt arī to, ka Vjetnamā praktiski nav importa preču. Ja arī kaut ko izdodas sameklēt, tās ir bezcerīgi dārgas pat pēc mūsu mērauklas. Grūti teikt, vai tāda ir valsts politika vai globālie ražotāji paši nevēlas tirgot savu preci Vjetnamā, taču fakts paliek fakts - 2u nedēļu laikā vienīgais ārvalstu alus, ko izdevās pamanīt, ir Heineken (un arī tas, pēc visa spriežot, tiek ražots uz vietas), bet no kosmētikas precēm ir pieejama praktiski tikai Nivea.

ČETRU PIRKSTU KOMBINĀCIJA
Valdības, kā jau visas valdības, protams cenšas cīnīties gan ar nekustamā īpašuma burbuli, gan ar inflāciju, bet nu īpašas sekmes nav manāmas. Tāpat kā visnotaļ neveiksmīga ir valdības cīņa pret ekonomikas ‘dolarizēšanos’ - dēļ tās pašas inflācijas praktiski jebkur tiek akceptēti ASV dolāri, un iedzīvotāji cenšas neturēt uzkrājumus vietējā valūtā, tā vietā pērkot zeltu vai nekustamo īpašumu.
Rezultāts ir klasiska un aizdomīgi labi pazīstama kombinācija : fiksēts kurss+inflācija+kredīti+nekustamā īpašuma bums. Un, lai gan visu valstu politiķi un valstoņi vienā balsī apgalvo (apgalvoja un apgalvos), ka viss būs labi, tieši šis faktors ir tas, kas attur investēt šajā valstī (biržas tikeris VNM). Jo reāli domājošajiem cilvēkiem ir visnotaļ skaidrs, ar ko tas viss parasti beidzas - latviski to sauc par dižķibeli.
Vjetnamas gadījumā šāda krīze būs arī liels pārbaudījums pie varas esošajai komunistu partijai, jo, lai gan šobrīd izskatās, ka visiem viss ir vienalga, Vjetnamas visnotaļ asiņainā vēsture un nesenie notikumi Ēģiptē un Lībijā rāda to, ka situācija var mainīties ļoti strauji.
Nemieru iespējamību Vjetnamā vēl vairāk palielina milzīgā kulturālā un ekonomiskā atšķirība starp ziemeļiem un dienvidiem. Lai arī šobrīd no ārpasaules Vjetnama lielākoties tiek uztverta kā vienotu valsts, faktiski tās ir divas valstis salikta kopā – eiropeiskā Dienvidvjetnama (par ko savulaik cīnījās amerikāņu koalīcija bēdīgi slavenajā Vjetnamas karā) un Ziemeļvjetnama, kur jau no laika gala ir jūtama komunisma skarbā elpa. Ne velti katrā valsts daļā ir sava akciju birža un savas populārākās vietējā alus šķirnes. Nemaz nerunājot par tādām grūti saprotamām ziemeļvjetnamiešu īpatnībām kā suņu gaļas ēšana vai tradīcija mirušā radinieka kapu pēc 3 gadiem atrakt, savākt kaulus, tos nomazgāt un apglabāt vēlreiz. Un jā – lielākā daļa kapu Ziemeļvjetnamā atrodas rīsu lauku vidū (un Vjetnama ir otrais lielākais rīsu eksportētājs pasaulē - sveiciens veģetāriešiem!).
Tā kā ar investēšanu Vjetnamā laikam nav vērts steigties, bet ierakstīt šo valsti blociņā kā potenciālo ceļojuma galamērķi var pilnīgi droši, jo nav daudz vietu, kur var vienlaikus redzēt gan mutuļojošo pilsētas dzīvi, gan pabaudīt neatkārtojamu dabu, gan arī labi atpūsties pie jūras.

PS Ja ir interese, neliela fotogalerija ir atrodama šeit. Ja interese ir pavisam liela, rekomendēju noskatīties aptuveni stundu garo TV raidījumu Top Gear Vietnam Special - uz vietas viss tiešām ir tā, ka atainots šajā raidījumā.
PS 2 Daži fakti :
- nacionālā valūta - dongs (1 USD = ~21′000 VND);
- minimālā alga - 80 USD;
- 1 litrs benzīna maksā 21′300 VND (cenu nosaka valdība);
- 1 pudele vietējā (0.33) maksā 12′000-13′000 VND veikalā un 20′000-25′000 VND bāros;
- citas cenas var redzēt šeit.

.

Eiforijas gals
Dzīve ir tāda interesanta padarīšana - brīdī, kad liekas, ka laime ir tuvu, ķibele ar taukainu smīnu sejā jau glūn aiz stūra. Tā arī notika ar Latvijas akciju tirgu, kas 1998. gadu iesāka diezgan labā noskaņojumā, jo bija gaidāma vesela rinda jaunu, lielu uzņēmumu akciju iekļaušana biržā un tam sekojošs visu akciju kāpums. Taču drīz vien šis optimisms sāka kust, jo akciju cenu lejupslīde tā arī negribēja apstāties. Vēl jo vairāk - saasinoties situācijai Krievijā, šis kritums uzņēma jau bobsleja cienīgu ātrumu un drīz vien jau bija skaidrs, ka Latvijas akciju tirgus pirmais īstais lāču tirgus bija klāt. Un ‘lācis’ pagadījās pagalam nešpetns - tas nedaudz pierimās tikai gada beigās, kad RICI indekss jau bija 150 punktu līmenī (jeb par aptuveni 85% (!) zemāks nekā pirms gada).
Turpmākais laiks bija pacietības pārbaude atlikušajiem tirgus dalībniekiem, jo vairāk vairāk nekā 4 gadus – līdz pat 2003. gada sākumam – akcijas tirgojās šaurā 150-200 punktu koridorā (RICI indekss). Un tas notika pat neskatoties uz to, ka lielākā daļa akciju bija ne tikai lētas, tās bija vienkārši kliedzoši lētas. Piem. Rīgas Kuģu Būvētavai, uzņēmumam ar stabilu darbību un bez lieliem aizņēmumiem, akciju dividenžu ienesīgums ilgu laiku bija ap 12-14%!

Veikals

Tomēr akciju cenu kritums bija tikai pusnelaime – galu galā vērtspapīru cenas visos laikos ir kāpušas un kritušas, turklāt arī Latvijas uzņēmumu akciju cenas, sajūtot Eiropas Savienības smaržu, 2003. gada sākumā beidzot atdzīvojās un piedzīvoja visnotaļ pieklājīgu kāpumu (sk. biržas veidoto sintētisko LSTDIX grafiku).

Sliktākais bija tas, ka sāka mazināties tirgus kvalitāte. Un te runa nav par biržas sistēmām vai likumdošanu – tās tika (un tiek) uzlabotas nepārtraukti. Runa ir par to, ka situācija ar emitentiem kļuva arvien bēdīgāka. Interesanti, ka 1996. gada vasarā toreizējais (starp citu, tautā ļoti mīlētais) Ministru prezidents Andris Šķēle par Rīgas Fondu biržu izteicās sekojoši : “Ja mēs salīdzinātu fondu biržu ar veikalu, tad, raksturojot šodienas situāciju varētu teikt, ka šajā veikalā pagaidām nav ievesta prece.” Un, ja 1998-99. gadā biržas saraksti vēl papildinājās ar jauniem uzņēmumiem, tad tālāk notika jau pretējs process - ‘prece tika vesta ārā no biržas’ : uzņēmumi vai nu bankrotēja (Rīgas Komercbanka, Kaija), vai arī to akcijas pilnīgi vai daļēji tika izpirka lielie akcionāri (Unibanka, Balta, Rīgas Transporta Flote, Latvijas Gāze, Latvijas Balzāms uc.). Jaunu emitentu, kas varētu aizpildīt šos robus, praktiski nebija - pēdējo 10 gadu laikā biržā ienāca tikai divi vērā ņemami uzņēmumi – SAF Tehnika un Latvijas Kuģniecība. Un tas pat neskatoties uz to, ka Latvijas ekonomikas pieaugums tajā laikā bija viens no straujākajiem visā Eiropā.
Tā rezultātā neizbēgama bija tirgus aktivitātes samazināšanās, piem. 2010. gadā apgrozījums darījumos ar akcijām bija nepilni 14.6 miljoni latu, kas ir gandrīz 4 reizes mazāk nekā 1997. gadā. Turklāt neaizmirsīsim, ka 2010. gada lati nav gluži tie paši, kas 90-tajos – toreiz sabiedriskā transporta biļete Rīgā maksāja 18 santīmus (tagad 50-70 s.), bet benzīns - zem 30 santīmiem litrā. Šobrīd tam ir grūti noticēt, bet bija laiks, kad ikdienas spekulācijās (daytrading) Rīgas Fondu Biržā bez problēmām varēja apgrozīt ap 100-200 tūkstošus latu!

Lietussargi

Lai saprastu, kāpēc akciju tirgū izveidojās tāda situācija, uz visu šo procesu var paskatīties no potenciālo emitentu - uzņēmumu īpašnieku puses. Kā zināms, lai uzņēmums attīstītos, tam ir nepieciešams kapitāls. Šo kapitālu, vienkāršoti, var dabūt divējādi – piesaistot akciju kapitālu vai aizņemoties. Paskatoties uz abu variantu plusiem un mīnusiem, ir acīmredzami, ka kredīti sanāk daudz izdevīgāki, jo tie ‘neatšķaida’ esošo akcionāru kapitālu, īpašniekiem paliek arī visa peļņa, turklāt tiek saglabāta pilnīga kontrole pār uzņēmumu un nevienam (izņemot banku) nav jāatskaitās. Kā bonuss nāk klāt tā saldā sajūta, ka visi baņķieri tavā priekšā klanās, aicina uz krāšņām ballēm un dāvina lietussargus. Turklāt kredīti bija īpaši viegli dabūjami, jo nevajadzēja ne ideju, ne biznesa plānu, ne arī rezultātus - pietika ar to, ka uzņēmumam bija nekustamais īpašums.
Ņemot vērā visus šos faktus, uzņēmēju izvēle par labu kredītiem ir acīmredzama un racionāla, taču … NETĀLREDZĪGA. Jo ir viena maza nianse - proti – kredīts, atšķirībā no akciju kapitāla, ir jāatdod. Turklāt ar procentiem. Un tas ir jādara arī tad, ja laiki ir slikti un peļņas nav. Un – pretēji izplatītam viedoklim – bankas nav pilnīgas noteicējas šajā situācijā, tās var teikt un solīt visu ko, taču finanšu tirgus diktē to, cik pieejami ir resursi un cik tie maksā. Un situācija finanšu tirgos, kā mēs visi tagad labi zinām, var mainīties burtiski vienas dienas laikā. Tā kā kredīts ir laba lieta, kad viss iet uz augšu, taču var būt uzņēmumam nāvējošs, ja ekonomikā ir kritums. Ne velti ir tāds teiciens, ka bankas piedāvā lietussargu labajos laikos, bet atņem to, kad sākas lietus.

Kāpēc šo niansi neņēma vērā tik daudzi Latvijas (un ne tikai) uzņēmēji, ir grūti viennozīmīgi pateikt. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka cilvēkam ir raksturīga vienkāršota lineāra domāšana, resp. ja šodien ir laba diena, tad tāda būs arī rītdiena. Īpaši labi šo pieeju var novērot pie meteorologiem, kas pēc katras aukstas ziemas sola ledus laikmetu, bet pēc siltas ziemas – globālo sasilšanu. Arī finansēs vairums tirgus dalībnieku, t.sk. diplomēti investori, ekonomisti un analītiķi, uzskatīja (un joprojām uzskata), ka buma laika vide - ar viegli pieejamiem kredītiem un vienmēr kāpjošām akciju un nekustamā īpašuma cenām - ar nelielām korekcijām saglabāsies vienmēr. Tādus speciālistus, kas balstījās uz kādu no neakadēmiskajām pieejām un uzskatīja, ka kredītu bums ir drīzāk viena liela cikla beigas nekā sākums vispārējai labklājībai, varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
Lai nu kā, tieši vēlme aizņemties, kas sakrita ar iespējām to lēti izdarīt plus vēl latviešiem raksturīgā ‘mans ir mans’ domāšana, arī bija galvenie iemesli, kāpēc treknajos gados, kad visa ekonomika līksmoja un peldējās šampanietī, Latvijas akciju tirgus nīkuļoja. Un žēl, ka tā. Jo, piesaistot akciju kapitālu liela daļa grūtībās nonākušo uzņēmumu – t.sk. labi pazīstamie Lido, Daugava, Parex utt. – būtu daudz, daudz labākā situācijā. Pierādījums tam ir divi biržā kotētie farmācijas uzņēmumi Grindex un Olainfarm, kas buma laikā piesaistīja jaunu kapitālu un, pateicoties tam, pat ‘dižķibeles’ tumšākajā brīdī tie varēja domāt par uzņēmuma attīstību nevis izdzīvošanu.

Nākotne
Tomēr, kā jau tas dzīvē bieži notiek, tumšākais brīdis ir īsi pirms rītausmas. Tā arī Latvijas akciju tirgum, lai cik tas blāvs un bezcerīgs neizskatītos šobrīd, IR nākotne. Jo, pirmkārt, situācija pasaulē ir būtiski pamainījusies un tādas kredītu orģijas kā pēdējā buma laikā mēs visticamāk savā mūžā vairs nepiedzīvosim. Tas nozīmē, ka arī Latvijas uzņēmumiem, kas gribēs attīstīties, vienalga vai tie domā vai nedomā lineāri, būs jāmeklē citi finansējuma avoti. Un tas nozīmē, ka investoru akciju kapitāla piesaistīšana atkal būs aktuāla.
Otrkārt, arī valsts agri vai vēlu tomēr būs spiesta privatizēt uzņēmumus, jo pienāks brīdis, kad ES/SVF kredīts būs beidzies, bet valstoņiem naudu, ko tērēt, vajadzēs. Un te nu tieši no sabiedrības un tirgus dalībnieku aktivitātēm ir atkarīgs, vai privatizācija notiks tādā veidā, lai akcijas varētu nopirkt jebkurš (caur fondu biržu) vai arī darījums notiks aiz slēgtām durvīm. Un ko privatizēt ir : Lattelekom, LMT, Latvenergo, Airbaltic, Lidosta Rīga, Latvijas Pasts, LHZB, Citadele, Rīgas Ūdens, Rīgas Siltums, Latvijas Meži utt. Pieliekot tam klāt kaut dažus no lielākajiem šobrīd vietējo īpašnieku rokās esošajiem uzņēmumiem – Rietumu Banka, Aizkraukles Banka, Recipe Plus, Elko Grupa, Latvijas Finieris uc. - jau sanāk visnotaļ pieklājīga birža.

Akciju burbuļa gaidās

Paliek tikai viens būtisks jautājums – kad tas notiks. Un te nu, diemžēl, nav konkrētas atbildes, skaidrs ir tikai tas, ka tas nenotiks drīz. Jo, lai uzņēmums piesaistītu jaunu kapitālu, ir jābūt piemērotai videi – resp. visam sliktākajam (krīzes zemākajam punktam) ir jābūt pagātnē un ir jāsākas stabilai, prognozējamai attīstībai. Šobrīd, lai ko arī neteiktu politiķi, tas tā nav ne Latvijā, ne arī pasaulē. Ir tikai mēģinājums atrisināt kredītu krīzi ar jauniem kredītiem, taču tas var novest tikai pie jaunām, vēl lielākām problēmām (vairāk par to rakstā ‘Parāds nav brālis‘).
Ja tomēr ir jārunā par konkrētiem gadiem, tad vairāku neatkarīgu ekonomistu aprēķinātie (neakadēmiskie) cikli rāda, ka zemākais punkts globālajos tirgos varētu pienākt ap 2014-2016. gadu. Bet nu ir jāpatur prātā, ka tas arī ir tikai minējums. Šeit lokāli mums ir jāsagaida divi signāli - brīdis, kad pašreiz biržā tirgotās akcijas kļūst kliedzoši lētas un valsts uzsāk privatizāciju. Jo lielākajā daļā gadījumu valsts ir nejēdzīgs investors, tai ir tendence pirkt dārgi un pārdot (privatizēt) lēti.
Taču tad, kad viss sliktākais būs garām un attīstība sāksies, Latvijas akciju tirgum ir visas iespējas attīstīties ar ātrvilciena ātrumu. Es pat teiktu, ka ir liela varbūtība piedzīvot tādu īstu akciju cenu burbuli, kad to vērtība pieaug 10-20 reizes. Jo tādu īstu burbuli Latvijas akcijas nemaz nav piedzīvojušas - 96-97g., kā arī 2006-07. gadā bija neliela eiforija, bet tas tomēr nebija īsts burbulis, jo trūka paša galvenā - plašu tautas masu piedalīšanās, trolejbusos neviens nerunāja par akcijām un bankās neviens nestāvēja rindā, lai atvērtu vērtspapīru kontus. Tas viss vēl mums ir priekšā, bet, lai šajā ballītē varētu piedalītos, ir svarīgi turpmākajos turbulences gados nepazaudēt naudu (kas arī nebūs viegli). Un neaizmirst pielikt virtuālo grāmatzīmi biržas interneta mājaslapai, lai nepalaistu garām īsto brīdi.

Tweet

Likumdošana

Darbs pie Latvijas vērtspapīru tirgus regulējošās likumdošanas uzsākās vēl neorganizētā tirgus uzplaukuma laikā - tā 1994. gadā tapa dokuments ar nosaukumu ‘Vērtspapīru tirgus koncepcija’, kuram drīz vien (1995 g. 24. augustā) sekoja arī galvenais dokuments - ‘Likums par vērtspapīriem’. Šis likums reglamentēju visu vērtspapīru tirgus dalībnieku – biržas, depozitārija, uzraudzības iestāžu, starpnieku un investoru uzdevumus un pienākumus, un faktiski ielika tiesisko bāzi tam tirgum, ko mēs redzam tagad.
Nedaudz agrāk - 1993. gada 7. decembrī - tika nodibināta Rīgas Fondu birža (RFB), kas turpmāko gadu laikā sadarbībā ar Francijas kolēģiem ieviesa t.s. Eiropas tirdzniecības un norēķinu sistēmu.
Privatizācija
Tomēr, lai akciju tirgus varētu normāli funkcionēt, tam bija vajadzīga ‘prece’ – akcijas. Un te nu talkā nāca viens no vispretrunīgāk vērtētajiem procesiem Latvijas vēsturē – privatizācija. Pirmais privatizācijas posms sākās 1992. gadā līdz ar likuma ‘Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību’ pieņemšanu. Saskaņā ar šo likumu, jebkura fiziska vai juridiska persona 3 mēnešu laikā pēc uzņēmuma iekļaušanas privatizējamo objektu skaitā varēja sagatavot privatizācijas projektu un iesniegt to ministrijai, kuras pārziņā atrodas privatizējamais uzņēmums. Ministrija izvērtēja projektu, kā arī alternatīvos projektus (ja tādi bija), un pēc apstiprināšanas iesniedza Ekonomikas ministrijai. Ja abas ministrijas apstiprināja attiecīgos privatizācijas projektus, tas kļuva par oficiālu dokumentu, saskaņā ar kuru noritēja privatizācija. Kopumā, saskaņā ar šo likumu, laika periodā no 1992. - 1994. gadam tika privatizēti 256 valsts uzņēmumi ar kopējo vērtību 70.1 miljons latu.
Atšķirīgi no vispārējās kārtības notika banku privatizācija. To, saskaņā ar speciālu likumu, veica parlamenta izveidota komisija. Šīs privatizācijas rezultātā no 49ām ‘Latvijas Bankas’ nodaļām tika izveidotas 8as banku akciju sabiedrības, 11 banku nodaļas tika pārdotas izsolē Latvijas komercbankām, atlikušas nodaļas tika apvienotas vienā komercbankā - ‘Unibanka’. Arī lauksaimniecības un lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumu privatizācija noritēja Zemkopības ministrijas noteikumiem.
Kopumā, kā jau var nojaust, šis privatizācijas posms izcēlās ar nepārskatāmību, ierobežotu pretendentu skaitu un pat zināmu slepenību. Turklāt tas noveda pie tā, ka tika privatizēti tikai labie un perspektīvie uzņēmumi, savukārt lielie problemātiskie uzņēmumi, kuriem privatizācija bija nepieciešama visvairāk - ‘RAF’, ‘RRR’, ‘VEF’, ‘RVR’ utt. – tika vienkārši atstāti pašplūsmā.

Lai labotu situāciju 1994. gadā tika pieņemts jauns likums un tika nodibināta “Privatizācijas aģentūra” (PA), kas kļuva galvenā valsts īpašuma objektu privatizācijas izpildinstitūcija. Šajā pašā laikā apgrozībā parādījās arī privatizācijas sertifikāti (PS), kas kļuva par galveno instrumentu akciju iegādei pirms to iekļaušanas biržā.

Sertifikāti

Privatizācijas sertifikāti (kas apgrozībā atrodas vēl joprojām) ir tāds dīvains instruments, ko piešķira katram Latvijas iedzīvotājam atkarībā no šeit nodzīvotajiem gadiem, un ar kuru palīdzību bija iespējams privatizēt nekustamo īpašumu, kā arī nopirkt akcijas. Kopumā tika emitēti vairāk nekā 100 miljonu sertifikātu, kura katra nominālvērtība tika noteikta 28 lati.

Sākotnēji ar PS nevarēja brīvi tirgoties, taču, kad to atļāva - 1994. gada jūlijā - tirgus cena bija stipri zem nomināla (ap 2.00-3.00 LVL) un, pretēji optimistiskajām politiķu prognozēm, nominālu tā arī nesasniedza (PS cenu dinamiku sk. zemāk).

Jāpiebilst, ka tirdzniecība ar PS jau no paša sākuma bija ļoti aktīva – tā, piemēram, laika periodā no 1994. gada novembrim līdz 1995. gada martam vidējais darījumu apjoms bija nepilni 500 tūkstoši LVL dienā (vid. cena bija ap 2.40 LVL). Lielie darījuma apjomi izskaidrojami ar to, ka vairums iedzīvotāju diez ko neticēja jaunajam instrumentam un centās to pie pirmās izdevības realizēt - apmainīt pret ‘īstu’ naudu.  Papildus tam ar laiku parādījās runas, ka visus sertifikātus līdz termiņa beigām nemaz nebūs iespējams izmantot, jo nepietiks objektu, ko privatizēt. Šādas negatīvās ažiotāžas iespaidā arī 1995. gadā tika sasniegta vēsturiski zemākā PS cena - 0.50-0.70 LVL.

Galvenie sertifikātu uzpircēji bija lielie investori, kam bija pieejami brīvi naudas līdzekļi un kas saprata, ka tekošā PS cena ir neadekvāta un, ka agri vai vēlu tos būs iespējams realizēt par daudz labāku cenu. Un tā arī galu galā notika - nekustamā īpašuma plaukuma gados pieprasījums pēc PS strauji pieauga, un to cena ātri vien pārsniedza 10 LVL robežu (cenas maksimums tika sasniegts 2007/08g. - 23-25 LVL/gab).

Akciju publiskais piedāvājums par sertifikātiem

Vēl daļa investoru (t.sk. ārzemju) pirka PS ar mērķi piedalīties gaidāmajās valsts uzņēmumu privatizācijās, taču te rezultāti vairs nebija tik viennozīmīgi pozitīvi. Jo uzņēmumu privatizācija notika pēc publisko izsoļu principa, resp. galējā sertifikātu atprečošanas cena bija atkarīga no tās cenas par kādu akcijas tika iegādātas publiskajā piedāvājumā. Sekojošajā tabulā var redzēt šobrīd biržā tirgoto vadošo uzņēmumu izsoļu cenu, vidējo cenu biržā pēdējo 3 gadu laikā un (teorētisko) cenu par kādu ir realizēti sertifikāti.*

Kā var secināt no tabulas, izdevīgākie sertifikātu ieguldījumi ir bijuši ‘Olainfarm’ un ‘Latvijas Kuģniecības’ akcijas (ja tiek ņemta minimālā cena - tad ‘Latvijas Kuģniecība’ un ‘Latvijas Gāze’). Interesanti, ka, ja publiskajā piedāvājumā iegūtās ‘Olainfarm’ akcijas pārdeva pa to maksimālo cenu 1997. gadā - LVL 4.95, viena sertifikāta pārdošanas cena būtu 90 latu.
Datus par visiem publiskajiem piedāvājumiem, var apskatīties šeit, taču tendence bija diezgan izteikta - ar katru nākamo publisko piedāvājumu cena bija augstāka, jo investori, baidoties no tā, ka varētu beigties sertifikātu izmantošanas termiņš, centās atbrīvoties no saviem sertifikātiem un akciju pirkšanas uzdevumos uzrādīja atlases cenu (kas nozīmēja to, ka viņi ir gatavi pirkt akcijas par jebkādu cenu). Šajā gadījumā publiski piedāvāto uzņēmumu akcijas tika nopirktas par augstu cenu, jeb no investora redzes viedokļa - lēti tika pārdoti sertifikāti. Situācija nedaudz pamainījās pēdējās izsolēs 2002. gadā, kad lielā ažiotāža jau bija garām un arī kopumā Latvijas akcijas tobrīd atradās savā ‘lētajā’ fāzē.

Kopumā ideja par uzņēmumu privatizēšanu par sertifikātiem bija laba, tomēr traucēja tas, ka liela daļa no piedāvātajiem uzņēmumiem bija mazi un specifiski. Turklāt par sertifikātiem pārdoto akciju skaits bija salīdzinoši neliels - maksimums 25%, jo parasti aptuveni 50% akciju paketes piederēja stratēģiskajam investoram un vēl aptuveni 20-25% pienākas uzņēmumu darbiniekiem.

Attīstība
Privatizācijas uzsākšana deva stimulu straujai akciju tirgus attīstībai. Jau 1995.gada 25.jūlijā notika pirmā tirdzniecības sesija Rīgas fondu biržā, kurā tika kotētaa valsts parādzīmea B-1 un četru privatizēto uzņēmumu - ‘Kaija’, ‘Rīgas Alus’, ‘Saldus Naftas bāze’, ‘Vitransauto’ - akcijas. 1995. gada beigās biržā tirgojās jau 16 uzņēmumu akcijas, bet 1996. gada 16. Janvārī tiek uzsāktas ‘Unibankas’ (šobrīd SEB banka) akciju kotēšanas – šis vērtspapīrs uz vairākiem gadiem kļuva par izteiktu tirgus līderi.

Sākotnēji tirdzniecības sesijas notika 1 reizi nedēļā - otrdienās, tad pakāpeniski dienu skaits tika palielināts, un sākot ar 1997. gada 3. februārī tirdzniecības sesijas notika jau katru dienu, bet 3. novembrī tika uzsākta nepārtrauktā vērtspapīru tirdzniecība par mainīgām cenām – līdz tam cena tika fiksēta vienu reizi dienā.

Arī vērtspapīru brokeru komforts šajā laikā tika ievērojami uzlabots, jo tika ieviesta sistēma, kas ļāva tirgus dalībniekiem strādāt no saviem ofisiem. Pirms tam brokeriem, neatkarīgi no laika apstākļiem, 2reiz dienā bija jādodas uzmundrinošā pastaigā uz fondu biržu (vienreiz, lai iesniegtu pirkšanas vai pārdošanas uzdevumus un otreiz, lai saņemtu rezultātus).

Starp citu, kļūt par brokeri tolaik nebija nemaz tik vienkārši, jo atšķirībā no mūsdienām, tam bija nepieciešama licence, kuru varēja saņemt noliekot 2vus nebūt ne vieglus pārbaudījumus  - Vērtspapīru Tirgus Komisijas (tagad FKTK) eksāmens bija pārpilns ar jautājumiem un aprēķiniem, savukārt biržas eksāmens bija uzmeistarots tik sarežģīts, ka to ar pirmo reizi nespēja nokārtot neviens pretendents. Turklāt viena kolorīta toreizējā biržas amatpersona solīja eksāmenu padarīt vēl sarežģītāku un ieviest regulāras pārbaudes (par laimi viņa plāns neīstenojās). Toties biržas ziemassvētku ballēs vairākus gadus pēc kārtas muzicēja grupa Prāta Vētra, kuras ofiss atradās biržas ēkā.

Eiforija

Šajā laikā strauji pieauga arī praktiski visi Latvijas akciju tirgu raksturojošie rādītāji - tā gada laikā RFB kotēto uzņēmumu skaits pieauga gandrīz par 50% - no 34 gada sākumā līdz 50 uzņēmumiem gada beigās, tirgus kapitalizācija palielinājās par 136 % - no 84.19 miljoniem latu 1996. gada nogalē līdz 198.81 miljonam latu 1997. gada beigās, bet RFB kotēto vērtspapīru apgrozījums RFB sasniedza 49 miljonus latu (1996. g. - 6.98 miljoni latu).

1997. gada augustā notika arī pirmais IPO (sākotnējais akciju piedāvājums) – apdrošināšanas akciju sabiedrība Balta investoriem piedāvāja 6% (jeb 200 000) no uzņēmuma kapitāla. Vienas akcijas pārdošanas cena tika noteikta 1,75 Ls. Lieki teikt, ka interese bija milzīga – pieprasījums pārsniedza piedāvājumu 70 (!) reizes. Pirmā biržā noteiktā cena bija 3.25 LVL, bet pēc dažām nedēļām AAS Balta akcijas maksāja jau nepilnus 8 latus. ‘Balta’ bija pirmais privātais uzņēmums, kas ienāca biržā, drusku vēlāk - 1998. gada pavasarī - tai pievienojās ‘Gutta’, ‘Hansabank’ un ‘Rīgas Komercbanka’ akcijas. ‘Hansabank’ bija pirmais (un arī pēdējais) Rīgas Fondu biržas sarakstos iekļautais ārvalstu emitents.

Visvairāk tirgoto akciju ziņā nepārspēts līderis palika ‘Unibankas’ akcijas, kuras veidoja aptuveni trešo daļu RFB apgrozījuma (sk. tabulu zemāk). Tas arī nav nekas pārsteidzošs, jo ‘Unibanka’ tika privatizēta bez stratēģiskā investora un apgrozībā atradās relatīvi daudz akciju. Līdzīgu iemeslu pēc starp visvairāk tirgotajām akcijām bija arī konditorijas uzņēmuma ‘Staburadze’ akcijas. Starp citu, daudzi ārzemju investori - acīmredzot dēļ galotnes nosaukumā - domāja, ka Staburadze ir gruzīnu uzņēmums.

Tirgus aktivitāte veicināja arī akciju cenu kāpumu. Sevišķi straujš cenu pieaugums bija 1997. gada janvārī, kad akciju cenas 3 nedēļu laikā uzkāpa par 73% (!). Ārzemju investori - pamatā no Igaunijas - bija gatavi pirkt jebko un par jebkādu cenu, tāpēc tolaik akciju tirgū nepelnīja tikai slinkais. Savu augstāko vērtību ‘RICI’ indekss (rādītājs, kas atspoguļo RFB visaktīvāk tirgoto akciju cenu izmaiņas) sasniedza 12. septembrī - 1015 punkti (jeb par 143% vairāk nekā 1997. gada 2. janvārī). Otrs indekss, uz kapitalizāciju balstītais DJRSE, kura aprēķins sākās 1996. gada 2. aprīlī ar bāzes vērtību 100, šajā laikā pirmo reizi pārsniedza 500 punktu līmeni. Un, lai gan gada beigās, lielā mērā pateicoties kritumam Igaunijas fondu tirgū, arī Rīgā akciju cenas sāka kristies, 1997. gada beigās ‘RICI’ indekss bija par 77% augstāks nekā gada sākumā.

Tomēr, lai gan Latvijas akciju tirgus 1997. gadā piedzīvoja ievērojamu progresu, kopējā Baltijas tirgū Latvija, līdzīgi kā tagad, atradās atpalicēju lomā. Praktiski visi rādītāji, ja neskaita indeksa pieaugumu, Latvijai bija sliktāki nekā Igaunijai un Lietuvai. Tā uz 1997. gada beigām RFB tirgus kapitalizācija (uzņēmumu kopējā tirgus vērtība) bija aptuveni 6 reizes mazāka gan par Lietuvas, gan par Igaunijas tirgus kapitalizācijām. Bet apgrozījums RFB, lai gan gada gaitā pieauga vairāk nekā 6 reizes, tomēr bija 33 (!) reizes mazāks nekā Tallinas Fondu Biržā, un 4.6 reizes mazāks nekā Lietuvas biržā. Vienīgi kotēto kotēto uzņēmumu skaita ziņā RFB apsteidza Igauniju, taču te ir jāņem vērā katras valsts fondu biržas stratēģija. Tallinas Fondu birža savu darbību uzsāka visvēlāk (1996. gada jūnijā), tās sarakstos tika iekļautas maz, bet ļoti labu uzņēmumu akcijas - 5 Igaunijas vadošās bankas un tādi pazīstami uzņēmumi kā ‘Kalev’ un ‘Norma’. Lietuvas Nacionālā Fondu Birža tika nodibināta jau 1992. gadā, un tā jau sākotnēji centās iekļaut savos sarakstos pēc iespējas vairāk uzņēmumu akciju.

Taču neskatoties uz visu, tirgus dalībnieku noskaņojums 1997. gada nogalē bija pozitīvs, jo nākamais - 1998. gads solīja veselu rindu ar biržā iekļautiem jauniem, lieliem uzņēmumiem, bet gada beigu akciju cenu kritums tika uztverts kā ilgi gaidītā, ‘veselīgā’ cenu korekcija.

PS

^^ Visa cipariskā informācija no NasdaqOMX Riga (RFB) un Ekonomika ministrijas arhīviem.

*Tabulas pirmajā ailē ir norādīta cena, par kādu akcijas tika pārdotas publiskajā piedāvājumā (atlases cena, izteikta tā sauktajos sertifikātu latos), otrajā un trešajā ailē ir akcijas min un max cena biržā pēdējo 3 gadu laikā, bet trešajā ailē - cena par kādu investors nosacīti pārdod savus sertifikātus. Šo procesu labāk var izskaidrot ar piemēra palīdzību. Ja investoram pieder 100 sertifikāti ar kopējo nominālvērtību 2800 lati, publiskajā piedāvājumā viņš nopērk 1818 ‘Olainfarm’ akcijas (2800 : 1.54 (atlases cenu), kuras pēc tam biržā pārdod par maksimālo cenu - LVL 3.14. Rezultātā investors saņem 5708.52 latus jeb 1 sertifikātu pārdod par 57.09 latiem.

Tweet

1. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS NEATKARĪGĀS
LATVIJAS PASTĀVĒŠANAS LAIKĀ (1920. - 1940. GADS)

20-to gadu sākumā kara izpostītajā Latvijā sākās saimnieciskā rosība, bija nepieciešami resursi un radās visi nepieciešamie priekšnosacījumi vērtspapīru tirgus attīstībai. Taču jau šajā brīdī sākās process, kas turpinājās visu neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laiku un izrādījās par galveno iemeslu, kāpēc normāls vērtspapīru tirgus tā arī neizveidojās - pārlieku lielā valsts iejaukšanās saimnieciskajā darbībā. Faktiski valsts centās visur nodrošināt sev monopolstāvokli - gan uzņēmumos, gan kredītu tirgū.
Lai gan Latvijas likumdošana atļāva akciju emitēšanu un kotēšanu, reāli tirgū apgrozījās tikai ķīlu zīmes (lielākoties valsts uzņēmumu emitētās). Un tas arī nav nekāds brīnums, jo valsts rokās bija visi galvenie satiksmes līdzekļu uzņēmumi, vesela rinda lielo uzņēmumu, un vairākas bankas, kas faktiski nodrošināja valsts monopolu finansu sfērā, tai skaitā arī pār vērtspapīru apgrozījumu. Turklāt laikam ritot valsts centās panākt vēl lielāku ietekmi visās sfērās. To valsts darīja dažādos veidos - sākot ar labvēlīgāku apstākļu vai pat monopolstāvokļa piešķiršanu valsts uzņēmumiem, un beidzot pat ar uzņēmuma pārņemšanu ‘valsts saimniecības un aizsardzības interesēs’. Izplatīta bija arī privātuzņēmumu atpirkšana no ārzemniekiem.

Tomēr publiski valsts atbalstīja privāto iniciatīvu. Kārlis Ulmanis pat kādā runā 1937. gadā apgalvoja, ka visi valsts uzņēmumi tiks atdoti privātajiem uzņēmējiem, jo “valdības gala mērķis ir tomēr privātā iniciatīva, privātā saimniekošana un arī privātā atbildība”. It kā sekojot teiktajam, 1938. gadā tiešām 14 valstij piederošu uzņēmumu akcijas tika izliktas pārdošanai (sk. tabulu).

Tomēr viss šis process bija tikai ārišķīgs solis, jo, ja salīdzina pārdošanai nodotu akciju vērtību ar uzņēmumu pamatkapitālu, var redzēt, ka šī vērtība nevienā uzņēmumā nepārsniedza 25% no pamatkapitāla Tātad faktiski valsts tādā veidā tikai gribēja papildināt savu kasi. Un lai gan nav informācijas par to, cik daudz no piedāvātajām 6,5 miljoniem latu vērtajām akcijām tika pārdotas, ir pamats uzskatīt, ka to bija visai maz. Tiesa gan jāņem vērā, ka politiskā situācija pasaulē uz to brīdi jau bija būtiski pamainījusies un tādas lietas, kā privatizācija un vērtspapīru tirgus galīgi nebija aktuālas. Vēl gan 1939. gadā Saeima paspēja pieņemt jaunu likumu par Rīgas biržu, taču viss process beidzās tā arī nesākoties - 1940. gada septembrī Rīgas birža tika nodota Tirdzniecības tautas komisariāta pārziņā un izbeidza savu darbību.

2. VĒRTSPAPĪRU TIRGUS PSRS PASTĀVĒŠANAS LAIKĀ (1940. - 1990. GADS)

Centralizētās ekonomikas apstākļos, kāda pastāvēja Latvijā laika periodā no 1940 - 1990. gadam, valsts ietekme uz ekonomiskajiem procesiem bija vēl nomācošāka. Valstoņi izlēma, kā sadalīt starp uzņēmumiem materiālos līdzekļus, darbaspēku, un finansu resursus, ko ražot un par cik pārdot, attiecīgi pašu uzņēmumu kontrole pār saviem līdzekļiem bija minimāla.

Arī iedzīvotāju iespējas investēt savus līdzekļus bija ierobežotas - vienīgais, ko viņi varēja izdarīt, bija par mazu procentu likmi ieguldīt savu naudu valsts bankā, kas praktiski nozīmēja to, ka šī nauda atkal nokļuva valsts rīcībā. Tādā situācijā, kad valsts rokās ir praktiski neierobežota vara resursu sadalē, dominējošā īpašuma forma ir valsts īpašums un valsts ir atrauta no globālajiem procesiem, vērtspapīru tirgus pastāvēšanu praktiski ir neiespējama.

Tomēr, neskatoties uz to, lai gan ļoti īpatnā formā, vērtspapīru tirgus PSRS tomēr pastāvēja. Jau 20-tajos gados PSRS sāka emitēt obligācijas un izveica to  visnotaļ padomiskā veidā - sākumā izlaida vērtspapīrus (protams ar zemu procentu likmi), bet kad pienāca dzēšanas termiņš, to pārlika uz vēlāku laiku vai samainīja šos vērtspapīrus pret jauniem papīriem. Iedzīvotāji par šo visu nebija sajūsmā, taču valsts šo problēmu atrisināja tādējādi, ka sāka strādājošiem daļu algas izmaksāt obligācijās. Atlikušās obligācijas savukārt pārdeva politiska spiediena rezultātā (gluži kā ar loterejas biļetēm slavenajā filmā - Распространите среди жильцов нашего ЖЭКа. А если не будут брать — отключим газ!).

Tādējādi obligācijas, kas teorētiski skaitās vērtspapīru tirgus instruments, Padomju Savienībā pārvērtās par līdzekli iedzīvotāju rīcībā esošo naudas resursu atņemšanai. Un šī taktika deva rezultātus, jo 50-to gadu vidū vairāk nekā 70 miljoniem iedzīvotāju piederēja PSRS valsts obligācijas. Kulminācija šim procesam bija 1957. gada 19. aprīlī pieņemtais lēmums, par visu obligāciju atmaksas termiņu pārcelšanu uz 20 gadiem, t.i. uz 1977. gadu. Tiesa gan, pēckara obligāciju dzēšana sākās ātrāk nekā plānots - 1974. gadā, un līdz 1989. gadam tika segtas laika periodā no 1947. - 1952. gadam emitētās obligācijas, bet 1991. gada 15. decembrī tika segtas pēdējās pēckara perioda obligācijas.

Vēl unikālas bija arī 90-tajos gados izplatītās 3 gadu obligācijas, kuras bija paredzēts dzēst, piedāvājot obligāciju turētājiem deficīta preces. Taču tā kā tobrīd strauji palielinājās inflācija, valstij vairs nebija izdevīgi norēķināties ar precēm, un tika nolemts izmainīt noteikumus (atkal!), un, dzēšot šīs obligācijas, ņemt vērā preču cenu izmaiņas attiecīgajā periodā.

Runājot par akcijām, valsts iekārta - sociālisms - jau pēc savas būtības izslēdz aktīva akciju tirgus pastāvēšanas iespēju, jo vienīgā īpašuma forma bija valsts uzņēmumi. Līdz pat 80-to gadu vidum PSRS pastāvēja tikai trīs uzņēmumi ar savādāku īpašuma formu - tās bija valsts akciju sabiedrības ‘Vņešekonombank’, ‘Inturist’ un ‘Ingosstrah’. Taču par akciju sabiedrībām šos uzņēmumus var saukt tikai formāli, jo pēc savas būtības to darbība balstījās uz tiem pašiem principiem, uz kādiem eksistēja valsts uzņēmumi. Tādējādi tāds tirgus instruments kā akcija tika pilnīgi aizmirsts līdz pat 80-to gadu vidum, kad sākās slavenā ‘perestroika‘ un valsts uzņēmumiem atļāva lielāku brīvību savā darbībā.
Tā kā ilgo sociālisma gadu laikā bija pilnīgi aizmirsts, kā darbojas normāls akciju tirgus, trūka zināšanu un attiecīgās likumdošanas, pirmie instrumenti bija visai savdabīgi hibrīdi. Spilgts piemērs tam ir Ļvovas ražošanas uzņēmuma ‘Konveijer’ pirmā akciju emisija, kas tika veikta 1986. - 87. gadā. Tās mērķis bija izveidot ’sociālistisku akciju sabiedrību, kas pēc savas būtības atšķiras no kapitālistiskajām’. Galvenās šīs emisijas iezīmes bija tādas, ka akcijas varēja iegādāties tikai šajā uzņēmumā strādājošie, turklāt pastāvēja visai stingri ierobežotas kvotas akciju iegādei (tās bija atkarīgas no darba stāža un algas lieluma). Turklāt, gadījumos, ja akciju īpašnieks pārkāpa rūpnīcas iekšējos noteikumus, viņam varēja neizmaksāt dividendes vai vispār izslēgt no akcionāru saraksta. Akciju pārpārdošana bija aizliegta, tās varēja pārdot atpakaļ tikai pašai rūpnīcai. 1987. gada sākumā ‘Konveijer’ bija izplatījuši akcijas par summu, kas pārsniedza 1 miljonu rubļu. Lai gan rūpnīcas ‘Konveijer’ statuss - ’sociālistiskā valsts akciju sabiedrība’- pats par sevi bija pretrunīgs, jo uzņēmums joprojām palika valsts īpašumā, šo pieredzi var uzskatīt par pirmo soli ceļā uz vērtspapīru tirgus izveidi. Drīz vien tam sekoja arī daudzi citi PSRS uzņēmumi, to skaitā arī Latvijas agrofirma ‘Ādaži’.

Bija divi galvenie motīvi, kāpēc uzņēmumi izlaida akcijas :

- panākt strādnieku ieinteresētību darba rezultātā,
- piesaistīt papildus līdzekļus ražošanas modernizācijai.

Tā kā nebija atbilstošu regulējošu noteikumu, katrs uzņēmums emitēja akcijas pēc saviem ieskatiem, un tām bija ievērojamas atšķirības. Lai kaut nedaudz sakārtotu situāciju, 1988. gada 15. oktobrī PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu par ‘uzņēmumu un organizāciju vērtspapīru izlaišanu’, kurās akcijas tika sadalītas t.s. darba kolektīva akcijās un juridisko personu akcijās (t.i. akcijās, kuras paredzētas izplatīšanai starp juridiskām personām). Pateicoties šim lēmumam, emitēto akciju apjoms ievērojami palielinājās. Gada laikā kopš lēmuma stāšanās laika, izplatīto akciju vērtība pieauga līdz 525,33 miljoniem rubļu (sk. tabulu), no kuriem 75% (jeb 394.14 miljoni rubļu) bija darba kolektīvu akcijas, bet 25% (jeb 131.19 miljoni rubļu) akcijas juridiskām personām.

Emitenti lielākoties (90%) bija valsts uzņēmumi, un tikai 10% - kooperatīvi un kolhozi. Vislielākais emisiju apjomi tika reģistrēti lielākajās PSRS republikās - Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Baltkrievijā, kā arī Latvijā. Latvijas panākums šajā jomā lielā mērā ir izskaidrojams ar lielo rūpniecības uzņēmumu skaitu Latvijā, jo tieši šādi uzņēmumi bija vispiemērotākie akciju emitēšanai.
Jāpiebilst, ka lielākā daļa akciju sabiedrību tika veidotas uz lielo valsts ražošanas un celtniecības uzņēmumu bāzes kā slēgtās akciju sabiedrības. Šie uzņēmumi, lai arī pārtapa par akciju sabiedrībām, nesteidzās piedāvāt akcijas publiski. Tam bija vairāki iemesli : 1) daudzi uzņēmumu vadītāji nesteidzās ar akciju atklātu pārdošanu, jo baidījās zaudēt kontroli pār savu uzņēmumu; 2) augstā inflācija padarīja kapitāla piesaisti izlaižot akcijas neizdevīgu, jo šis kapitāls ātri vien kļuva nevērtīgs; 3) nebija nekādas skaidrības par iespējamo privatizāciju, tāpēc uzņēmumu vadītāji bieži vien ieņēma nogaidošu pozīciju.
Vakuumu, ko radīja lielo ražošanas uzņēmumu akciju nelaišana apgrozībā, aizpildīja privātās struktūras. Tā kā šajā laikā visstraujāk attīstijās tirdzniecības un banku sfēras, nav brīnums, ka aktīvākie emitenti bija tieši šo sfēru pārstāvji. Pirmās oficiālās privāto publisko akciju emisijas veica koncerna ‘Menatep’ struktūras - komercbanka ‘Menatep’, tirdzniecības nams ‘Menatep’, un akciju sabiedrība ‘Menatep - Invest’. Viņu piemēram sekoja vēl vairākas bankas - ‘Inkombank’, ‘Avtovazbank’, ‘Tokobank’, kā arī investīciju kompānijas ‘Rinako’ (Krievijas investīciju akciju sabiedrība), ‘Nipek’ (Tautas naftas investīciju - ražošanas Eirāzijas korporācija) u.c. Daudzas no šīm akcijām vēlāk apgrozījās arī Latvijas tirgū.
3. NEORGANIZĒTĀ VĒRTSPAPĪRU TIRGUS PASTĀVĒŠANAS PERIODS (1990. - 1995. GADS)

1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, pazuda arī agrākā centralizētā uzņēmumu apgāde ar materiāliem, resursiem un precēm. Tajā pašā laikā tika uzsākta arī cenu liberalizācija. Tādējādi radās visai labvēlīgi priekšnosacījumi peļņas gūšanai, veicot spekulatīvus pirkšanas / pārdošanas darījumus. Šādos apstākļos radās liels daudzums organizāciju, kas sevi dēvēja par biržām, bet pēc būtības funkcionēja kā vairumtirdzniecības bāzes. Tajās varēja nopirkt gandrīz visu - sākot ar ‘RAF’ mikroautobusiem, un beidzot ar somu margarīnu. 1991. gada nogalē Latvijā darbojās vairāk nekā 20 tādu biržu (t.sk. Latvijas Universālā birža, Universālā birža, Rīgas birža, Latvijas birža, Baltijas Starptautiskā birža, ‘Baltic Stock Exchange’ utt.), bet visā bijušajā Padomju Savienībā to skaits tuvojās 1000.

Īpašs fenomens visas bijušās Padomju Savienības mērogā bija ‘Baltic Stock Exchange’ (turpmāk ‘BSE’), kas nodarbojās ar ārzemju akciju izplatīšanu. Šī birža, kuras dibinātājs bija ‘Starptautiskās Baltijas bankas’ īpašnieks V. Belokoņs, izmantoja Latvijas brīvo likumdošanu, kas absolūti neuzraudzīja darījumus ar ārvalstu vērtspapīriem (atšķirībā no Krievijas, kur, lai veiktu tādus darījumus biržai bija jādabū īpaša atļauja, tai bija uzraugs, stingra reģistrēšanās kārtība un lieli nodokļi).

Kā atzinās pats V. Belokoņs, biržas galvenie klienti bija Krievijas un Kazahstānas pilsoņi. Jāpiebilst, ka, lai gan ‘BSE’ saucās par biržu, pēc savas būtības tā darbojās kā brokeru sabiedrība, jo tā galvenokārt pirka un pārdeva akcijas klientu uzdevumā, nevis saveda kopā pircēju un pārdevēju. Izplatītākās bija lielu, pazīstamu ārzemju korporāciju akcijas (Boeing, IBM, the Bank of New York u.c.). ‘BSE’ peļņa veidojās no cenu starpības starp akciju iepirkšanas cenu un pārdošanas cenu, kā arī brokeru komisijas maksas, kas 1991. gada nogalē bija 2% no darījumu summas.

Interesanti, ka ‘BSE’ netirgojās ar bijušo PSRS republiku vērtspapīriem, jo, kā izteicās pats V. Belokoņs, “… Latvijas, Krievijas u.c. valstu firmu un banku akcijas vienkārši nav gatavas pārdošanai. Jo, lai pārdotu kāda uzņēmuma akcijas, ir nepieciešams zināt par uzņēmumu visu : bilances utt.” Tie ir ļoti pareizi vārdi, kas diemžēl netika ņemti vērā, jo turpmākais laika posms no 1992. - 1994. gadam Latvijai ir zīmīgs ar lielo un lielākoties nekvalitatīvo apgrozībā esošo vietējo vērtspapīru apjomu. Tā jau 1992. gada 1. ceturksnī nesen dibinātais ‘Baltijas Vērtspapīru Nams’ izplatīja vērtspapīrus 7 miljonu rubļu (jeb apmēram 54,000 USD) vērtībā. Starp šiem vērtspapīriem bija ‘Rīgas Komercbankas’, ‘Bonus Inc.’, ‘Latvijas Investīcijas’, kā arī vairāku Krievijas uzņēmumu - bankas ‘Germes’, korporācijas ‘Nipek’ u.c. akcijas. Lieki piebilst, ka informācijas par lielāko daļu emitentu vienkārši nebija, jeb bija grūti dabūjama. Situāciju apgrūtināja arī fakts, ka uzņēmumu darbības sfēra bieži vien bija tik plaša, ka izsekot to darbībai bija praktiski neiespējami. Tā tolaik slavenais ‘Bonus Inc.’ 1992./ 1993. gada mijā sevī ietvēra 35 dažādus uzņēmumus, kas darbojās praktiski visās puslīdz vērā ņemamajās nozarēs.
Aktīvākie šī laika starpnieki darījumos ar vērtspapīriem un emisiju izplatītāji bija a/s ‘Baltijas Vērtspapīru nams’ - 1993. gadā šī uzņēmuma apgrozījums bija 204,550 latu. Ievērības cienīgs ‘BVN’ ir arī tāpēc, ka tas pirmais mēģināja izveidot modernu sistēmu vērtspapīru uzskaiti, kā arī pāriet uz dematerializēto vērtspapīru uzskaiti, kas faktiski bija pirmais solis ceļā uz tagadējo vērtspapīru uzskaites sistēmu. Lielākais trūkums šai sistēmai bija tas, ka nebija nekādas uzraudzības - ‘BVN’ varēja nepirkt vērtspapīrus, klientu investīciju grāmatiņās veicot fiktīvus ierakstus. Taču tā jau bija problēma valsts līmenī, jo likumdošana vērtspapīru jomā bija vāja un uzraudzība faktiski nekāda.

Neskatoties uz to, iedzīvotāji ļoti aktīvi pirka vērtspapīrus, jo tie piedāvāja lielāku ienākumu nekā depozītu likmes tajā laikā. Tā ‘Rīgas Komercbanka’ par 1992. gadu dividendēs izmaksāja 140% no akciju vērtības, bet ‘Bonus Inc.’ - 120%. ‘Rīgas Komercbankas’ akcijas arī bija vispopulārākais vērtspapīrs, to apgrozījums 1994. gadā sasniedza 5,4 miljonus latu, tām sekoja ‘BVN’ un ‘Bonus Inc.’ emitētie vērtspapīri, kuru apjoms bija attiecīgi 4,1 un 1.8 miljoni latu. Jāpiebilst, ka šie apjomi, ņemot vērā šo laika posmu, ir ļoti lieli, tāpēc ir visai ticami, ka šajā apgrozījumā ir iekļauta arī akciju izplatīšana primārajā tirgū. Jo tieši 1994. gadā ‘Rīgas Komercbanka’ mēģināja īstenot vienu no lielākajiem akciju laidieniem atjaunotajā Latvijā - tā apjoms bija 25 miljoni latu, no kura izpirktas tika akcijas aptuveni 5 miljonu latu vērtībā.

Lielā cieņā šajā laika posmā bija arī depozītsertifikāti un vekseļi. Pēdējo lielā popularitāte lielā mērā ir skaidrojama ar to, ka vekseļi bieži vien bija īstermiņa, un tas nozīmē, ka investors savu naudu varēja dabūt atpakaļ diezgan ātri - 1-3 mēnešu laikā. Bet, lai dabūtu peļņu no akcijām, bija vai nu jāgaida vai nu dividenžu izmaksa gada beigās, vai jāpārdod. Savukārt pārdošana ne vienmēr bija iespējama akciju zemās likviditātes dēļ (sk. tabulu).

Neorganizētā tirgus beigas pienāca 1995. gadā, kad līdz ar banku krīzi praktiski sabruka arī fondu tirgus. Bankrotēja ‘Baltijas Vērtspapīru Nams’, ‘Bonus Inc.’, ‘Latgalīte’, ‘Auseklītis’, ‘Olevs Invest’ un vēl vesela rinda vadošo emitentu un starpniekfirmu. Taču ne jau banku krīzē zaudētie līdzekļi vien ir vainojami šajā situācijā, tas tikai paātrināja notikumu attīstības gaitu. Faktiski lielāko daļu firmu iegāza 90-to gadu sākuma peļņas drudzis, kad ar relatīvi mazu darba un zināšanu ieguldījumu varēja gūt milzīgus ienākumus. Vajadzēja tikai naudu, kuru varēja aizņemties. Taču lielās peļņas ātri pagāja, bet augstie procenti bija jāmaksā. Lai to varētu izdarīt, tika emitēti jauni vērtspapīri, kuri tika izplatīti ar nomācošas reklāmas kampaņas palīdzību (’Bonus Inc.’, ‘Auseklītis’ u.c.). Protams, ka šādā veidā būvētais kāršu namiņš nevarēja ilgi pastāvēt, un radās kāda nopietnāka problēma (šajā gadījumā banku krīze), viss sagāzās. Situāciju sarežģīja arī tas, ka daļa firmu bija ar izteikti krāpniecisku raksturu - tās pieņēma noguldījumus, solot milzīgus procentus, un rezultātā pazuda ar visu naudu. Daļa no šīm firmām emitēja arī vekseļus, kuri tā arī nekad netika atmaksāti. Sākās ķēdes reakcija, kurā cieta arī daudz firmas, kas nodarbojās ar nopietnu biznesu.
Kas attiecas uz lielākajiem starpniekiem vērtspapīru tirgū, to ienākumi no darījumiem bija pārāk mazi, lai segtu izdevumus. Tāpēc tās vai nu pārtrauca operācijas ar vērtspapīriem (kā ‘Arnis BSL’), vai arī emitēja savus parādu vērtspapīrus un bankrotēja, nespējot nokārtot saistības (’Baltijas Vērtspapīru Nams’, ‘Bonus Inc.). Jāpiebilst, ka galarezultātā lielākie zaudētāji (kā jau allaž) bija iedzīvotāji, un valsts arī nedarīja neko, lai šo jomu sakārtotu. Lai gan pirmā vērtspapīru likuma versija tika izstrādāta jau 1991. gadā (!), pieņemts tas tika tikai 1995. gada 23. augustā, t.i. brīdī, kad viss sliktākais, kas varēja notikt, jau bija noticis. Tomēr pozitīvi vērtējams tas, ka šajā laikā notika reāli darījumi ar vērtspapīriem, un iedzīvotāji nodemonstrēja savu gatavību iekļauties vērtspapīru tirgū. Turklāt ar neorginizētā vērtspapīru tirgus sabrukumu faktiski tika ielikti pamati jaunajam - regulētam vērtspapīru tigum, tādam tirgum, kādu mēs to pazīstam tagad.

PS. rakstā izmantoti materiāli no A. Aizsilnieka grāmatas “Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945″, kā arī dažādas padomju laika grāmatas un preses materiāli.

Tweet

Valsts pret privātajiem

Šīgada priekšvēlēšanu aktivitātes viennozīmīgi paiet jautājuma ‘Kas vainīgs (krīzes izraisīšanā)?’ zīmē. Problēma lielākoties tiek saskatīta oligarhos (protams!), sliktajās iepriekšējās valdībās, valsts izzadzējos, ēnu ekonomikā dzīvojošajos, bankās utt. Jeb citiem vārdiem sakot, kā jau allaž, vainīgi ir ‘viņi’. Un, kas ir interesanti - tā uzskata ne tikai politiķi, arī lielākā daļa ‘ekspertu’ un politologu (nemaz nerunājot par iedzīvotājiem) domā tieši tāpat.
Taču karš notiek neīstajā frontē - lielākā mūsu problēma nav oligarhi vai bagātnieki - lielākā problēma ir tā, ka Latvijā valsts sektoram ir pārāk liela ietekme uz procesiem. Jeb, citiem vārdiem sakot, spēku samērs starp tiem, kas pelna (privātajiem) un tiem, kas tērē (valsts sektors un dažādu pabalstu saņēmēji) ir nosliecies stipri par labu pēdējiem.
Senajos laikos - kad cilvēki vēl dzīvoja alās - sistēma bija skaidra : kad vīrietis-mednieks atgriezās ar medījumu, tieši viņš bija tas, ka pirmais paēda, nevis sieviete vai bērni. Jo visi saprata, ka medniekam vajag spēku, lai atkal dotos medībās, tāpēc viņš ģimenē bija prioritāte, viņam tika lielākais gaļas gabals.
Ja šo pašu principu attiecina uz mūsdienām, tad šobrīd – grūtajos laikos – prioritārajam vajadzētu privātajam sektoram (medniekiem), savukārt valsts sektoram vajadzētu pakļauties un savilkt jostas vismaz līdz brīdim, kamēr medījuma atkal ir gana. Galu galā, normālos apstākļos vispirms ir jānopelna un tad tikai varētu tērēt.
Diemžēl notiek pretējais – mūsu ‘mamma’ (valsts sektors), kas naski uzbarojās treknajos gados, šobrīd visiem spēkiem cenšas saglabāt savu ietekmi. Pat, ja tas nozīmē miljardu kredītus. Un pat, ja tas nozīmē to, ka mednieks tiek aplikts ar papildus smagumiem (nodokļu veidā). Un, ja arī kaut kas tiek darīts lietas labā - nogriezts budžets vai atlaisti darbinieki - tad tas tiek darīts tikai tāpēc, lai dabūtu vēl lielāku lomu - vēl dažus miljardus, ko tērēt tālāk.
Starp citu, atcerēsimies, ka pašreizējā ekonomiskā ‘atveseļošanās’, par ko politiķi viens otru apsveic, lielā mērā ir panākta tieši pateicoties 4 miljardu eiro kredītam (kam tūlīt nāks klāt vēl 2 miljardi). 6 miljardi eiro, starp citu, nozīmē to, ka šobrīd katrs Latvijas iedzīvotājs starptautiskajiem aizdevējiem ir parādā ~3000 eiro. Ja pieņem to, ka Latvijā ir aptuveni 300 000 mājsaimniecību, tad parāds sanāk ~20000 eiro uz katru mājsaimniecību! Un tā ir tikai pamatsumma, bez procentiem. Tā ir cena, ko maksā valsts iedzīvotāji, par ‘krīzes pārvarēšanu’ valstoņu izpratnē.

Un tas arī patiesībā nav liels pārsteigums, ņemot vērā to, ka pēdējos gadus pie varas ir cilvēki, kas visu savu apzināto mūžu ir darbojušies valsts struktūrās un tādu īstu darbu konkurējošā vidē, kur algu maksā pēc padarītā, vienkārši nepazīst.
Un, protams, ne maza loma šajā procesā ir globālajām tendencēm, visā pasaulē šobrīd valstoņi, maskējoties zem skaistiem vārdiem, cenšas saglabāt savu ietekmi aizņemoties un tērējot milzīgas naudas summas.

darbi

Labā ziņa ir tāda, ka ar šo problēmu ir iespējams cīnīties, vajag tikai to ļoti gribēt. Latvijas gadījumā ir pat vairākas lietas, ko var darīt:

Pirmkārt, vajadzētu izveikt lielu un plašu valsts funkciju auditu. Pirmie soļi šajā virzienā, starp citu, jau ir sperti - darba grupa ar nosaukumu ‘funkciju audita grupa’ ir nodevusi atklātībā savus pirmos darbaaugļus, kas, kā jau bija sagaidāms, tika sagaidīti ar milzīgu valstoņu kritiku. Tas arī nav nekas pārsteidzošs, ir skaidrs, ka valstoņi nikni cīnīsies par savu līdzekļu un ietekmes saglabāšanu. Taču nevajadzētu padoties šiem protestiem un atrast politisko gribu ‘nogriezt’ visu nevajadzīgo. Un tādu iestāžu un funkciju, ko varētu nolikvidēt, ir daudz, piem. tās pašas aktīvi protestējošās Aizsardzības ministrijas štatu saraksts izskatās vienkārši pārsteidzošs (tiesa gan, varbūt, ka uz šo brīdi tas jau ir pamainījies).
Otrkārt - pēc tā pašu funkciju audita - daļu no valsts funkcijām varētu nodot privātajam sektoram, kas šos uzdevumus visticamāk veiks lētāk un kvalitatīvāk.
Treškārt, ir jāatgriežas pie jautājuma par valsts uzņēmumu privatizāciju - ir vesela rinda ar uzņēmumiem, kuru atrašanās valsts pārziņā galīgi nav nepieciešama un ir neefektīva (vairāk par šo tēmu rakstā Privatizēt vai Neprivatizēt). Starp citu, Pasaules Banka pauž līdzīgu viedokli - saskaņā ar tās veiktajiem aprēķiniem, neefektīvi pārvaldot uzņēmums valsts zaudē līdz pat 500 miljoniem latu gadā.
Visbeidzot, protams, ir atkal jāatgriežas pie vecā, labā lata kursa koridora paplašināšanas jautājuma. Kamēr Latvijai ir ciparos 0.702804 iebetonētais lata kurss, uz nekādu ilgstošu atveseļošanos var necerēt. Lielās pasaules valstoņi jau to ir sapratuši - Japāna, ASV, Šveice, Ķina utt. burtiski cīnās, lai samazinātu savas valsts valūtas vērtību. Mazā un lepnā Latvija, pateicoties valstoņu propagandai un iedzīvotāju stūrgalvībai, dara tieši pretējo.
Starp citu, viens no iemesliem kāpēc krīzes gadījumā devalvācija ir tik populārs solis – tā samazina valstoņu ietekmi, jo, ja nacionālā valūta tiek devalvēta, valsts sektors nevar palielināt algas, jo naudas ir tik cik ir. Savukārt privātajā sektorā darbiniekiem, kas ir vērtīgi un kas dod pienesumu, alga var tikt (un arī tiek) palielināta. Ne visiem darbiniekiem, bet svarīgākajiem noteikti. Tādējādi notiek sava veida priekšrocību radīšana tieši ‘medniekiem’.

par ko nebalsot
Protams, ka visas augstāk minētās idejas nav īpaši populāras vēlētāju vidū, tāpēc neviena partija arī par šīm tēmām skaļi un konkrēti nerunā. Galu galā vieglāk ir solīt to, ko visi grib dzirdēt - ekonomikas sildīšanu, maģisko Eiropas struktūrfondu piesaisti, nebeidzamo cīņu pret korupciju un ēnu ekonomiku utt. Citiem vārdiem sakot, pietiekami nekonkrētas un neizpildāmas lietas, kas nozīmē to, ka pēc četriem mēs atkal varēsim sūdzēties. Neviens viņus arī nespiež to darīt.
Par ko tad vēlēt šajā situācijā? Protestēt, nepiedaloties vēlēšanās, ir muļķīgi, tas ir tikai veids, kā atdot iniciatīvu mazāk slinkiem indivīdiem. Par sīkpartijām arī nav jēgas balsot - ja jau tās sevi nav pierādījušas agrāk, tad nekas nesanāks arī tagad. Līdz ar to paliek tikai viens variants, t.s. ‘mazākā ļaunuma princips’, kas nozīmē to, ka nevar pateikt, par ko ir jābalso, bet toties var pateikt par ko nevajadzētu balsot. Un manā izpratnē, ņemot vērā visus augstāk izteiktos argumentus, šobrīd vienkārši nedrīkst balsot par tiem politiķiem, kas visizteiktāk reprezentē valsts sektoru, par rūdītajiem valstoņiem. Latvijai šobrīd ir daudz vairāk nepieciešami cilvēki, kas vismaz teorētiski var nopelnīt naudu, nevis solīdi un gludi noskuvušies tērētāji.
Tiesa gan, te vajadzētu apzināties, ka arī potenciālie ‘mednieki’ šobrīd neko uz līdzenas vietas neizglābs, jo mūsu problēmas ir tik lielas, ka tās var atrisināt tikai caur sāpēm, t.sk. atsakoties no gadu desmitiem iesīkstējošiem dogmatiskiem uzskatiem par privatizāciju un lata vērtību. Problēmas arī nerisināsies, ja mēs neatteiksimies no niezošās nepieciešamības visās problēmās vainot politiķus, jo - būsim godīgi - tie tomēr sola to, ko vēlētāji GRIB dzirdēt un tas, ka šie solījumi beigās netiek izpildīti, ir pašu vēlētāju problēma, jo tie kaut kādā brīdī neredzēja to, ko negribēja redzēt un nedzirdēja to, ko negribēja dzirdēt.
POST SCRIPTUM 03.10.2010
Nu ko, 10. Saeimas vēlēšanas ir beigušās un šī gada lielākais pārsteigums ir tas, ka nav lielu pārsteigumu. Kā jau bija sagaidāms, lielākā daļa iedzīvotāju joprojām izvēlas neredzēt to, ko tie negrib redzēt - ka mūs gaida turpinājums eirobirokrātu atbalstīto valstoņu iemītajam aizņemšanās un deflācijas (iekšējās devalvācijas) (ne)attīstības ilgajam ceļam kāpās. Privātajam sektoram neatliek nekas cits kā sākt uzkrāt naudiņas drīzumā gaidāmo nodokļu nomaksai. Un gatavoties brīdim, kad ‘lāču tirgus‘ psiholoģija (un ārvalstu kredītlīdzekļu izsīkums) saēdīs tagadējos uzvarētājus un samainīs spēku samērus Saeimā. Domāju, ka uz to īpaši ilgi nebūs jāgaida - maksimums 6-9 mēneši.

Tweet

‘lāču’ un ‘buļļu’ tirgi
Termins ‘lāču tirgus’ nāk no akciju tirgus, kur ar to tiek apzīmēts process, kad akciju cenas krīt. Pretstats ‘lāču tirgum’ ir ‘buļļu tirgus’ ar kāpjošām akciju cenām. Ir vairākas versijas par to, kā radušies šie formulējumi, visticamākais no kuriem ir tāds, ka lācis savu upuri pieveic nogāžot to zemē, savukārt bullis – uzmetot gaisā.
Šobrīd šos abus terminus bieži vien izmanto arī plašākā izpratnē runājot gan par ekonomiku, gan arī aprakstot socioloģiskus procesus. Ir teorijas (piem. socionomika), kuru pamatuzskats ir tāds, ka tieši izmaiņas cilvēku noskaņojumā (social mood) ir galvenais dzinējs, kas ietekmē valstu ekonomiskos (t.sk. akciju cenas) un politiskos procesus (nevis otrādi, kā to uzskata lielākā daļa klasisko ekonomistu).
Savukārt izmaiņas šajā noskaņojumā diktē Lielās Mātes Dabas cikli - tie paši spēki, kas liek vasaras vietā nākt rudenim, arī ietekmē cilvēku domāšanu. Un tā kā cilvēkā joprojām mīt bara instinkts, šis process kļūst masveidīgs un ietekmē arī visus procesus valstī – sākot ar ekonomiku un beidzot ar ikdienu.
Reālajā dzīvē tas nozīmē to, ka, ja cilvēku kopējais noskaņojums ir pozitīvs, tie ir gatavi darboties, tērēt, riskēt, investēt un ekonomika attīstās. Savukārt, ja noskaņojums ir negatīvs – tad cilvēki ieraujas sevī, ir piesardzīgāki, naudu krāj, atturas no jaunām investīcijām un cenšas samazināt riskus. Un, kas nav mazsvarīgi - cilvēkiem zūd uzticība apkārtējai videi. Galu gala mūsu dzīve ikdienā balstās uz uzticēšanos – sākot ar to, ka lielākā daļa cilvēku neveido pārtikas uzkrājumus, jo tic, ka lielveikali būs vaļā arī rītdien un beidzot ar to, ka investori pērk piem. zeltu, jo tic, ka nākotnē tā vērtība būs ne mazāka kā šodien. ‘Buļļu tirgus’ šo ticību stiprina, savukārt ‘lāču tirgus’ lēni un sistemātiski šo ticību grauj, velkot uz leju arī ekonomiku. Tas arī nozīmē to, ka izvērtējot dažādas pazīmes, ir iespējams noteikt kāda fāzē mēs atrodamies un zināmā mērā prognozēt, kas mūs sagaida nākotnē.

Latvijas ‘buļļu tirgus’
Ja paskatās uz Latviju no ciparu puses, tad pēdējais īstais ‘buļļu tirgus’ sākās ap 1999-2000. gadu un ilga līdz pat 2007-08. gadam. Taču, ņemot vēra to, ka 2006-08. gads bija kredītu un patēriņa steroīdu piesātinātais trekngadis, tad var teikt, ka reālais ‘buļļu tirgus’ beidzās ap 2005. gadu.  Interesanti, ka tieši šajā laikaposmā - no 2000-2005g. - atbilstoši klasiskām ‘buļļu tirgus’ pazīmēm, Latvija arī guva savus skaļākos starptautiskos panākumus - iestājās Eiropas Savienībā (2004g.), uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursā (2002g.) un iekļuva Eiropas futbola čempionāta finalturnīrā (2004g.).
Kopš 2008. gada Latvija atrodas lāča stiprajās ķetnās un, lai gan zināma stabilizācija ekonomikā ir novērojama, atcerēsimies, ka tā ir panākta pateicoties starptautisko donoru piešķirtajam 4 miljardu eiro kredītam (kuriem acīmredzot drīz pievienosies vēl 2 miljardi), bet parāds, kā zināms, nav brālis.

tie pirmie būs tie pēdējie
Atrašanās ‘lāču tirgū’ nozīmē to, ka mūs sagaida vēl dažas pārmaiņas, un viena no tam ir iepriekšējo gadu ‘varoņu’ kritums. Brīdī, kad sabiedrības noskaņojums mainās no pozitīva uz negatīvu, iepriekšējie veiksminieki - vienalga vai tas būtu uzņēmums, persona vai personu grupa – neizbēgami tiek pakļauti skarbai kritikai. Klasisks piemērs šajā ziņā ir Latvijas bankas, kas buma laikā regulāri atradās visdažādāko aptauju (vērtīgākais zīmols, reputācijas tops, iekārojamākā darbavieta utt.) augšgalā. Mūsdienās reta ir tā diena, kad masu mēdijos nav kāds negatīvs raksts par bankām. Un, kas ir interesanti, pat politiķi tās nemīl un cenšas ar bankām ieriebt gan pieņemot dažādus netīkamus lēmumus (likums par maksātnespēju, samazinātās iemaksas 2. pensiju līmenī), gan draudot ar algas ierobežojumiem.

Taču tas viss ir tikai sākums – ‘lāču tirgus’ esamība garantē to, ka tuvāko gadu laika mēs varam sagaidīt īstu karu pret bankām. Kas nozīmē to, ka būs gan dažādi ierobežojumi, gan papildus nodokļi, gan arī 2. pensiju līmeņa pāriešana pilnīgā valsts pārziņā. Un, kad šis karš būs beidzies, Latvijā banku būs stipri mazāk un tās būs daudz klusākas un pieticīgākas nekā tagad.
Tāpat no ‘lāču tirgus’ skavām neizbēgt vēl joprojām savā pasaku zemē dzīvojošajai Latvijas Bankai – jau tuvāko gadu laika tās pilnvaras (kopā ar atalgojumu) visticamāk tiks krietni samazinātas. Šāds process jau tagad notiek Ungarijā, kur nesen, neskatoties uz eirobirokrātu skaļajiem protestiem, centrālās bankas vadītāja alga tika samazināta par 75%.
Ir dažas sfēras, kur lācis jau savu ražu ir novācis, piem. Latvijas basketbolisti, kas vēl ne tik sen saņēma apbrīnojamas algas un iknedēļu gozējās dzeltenajā presē. Pēc ‘lāču tirgus’ teorijas mūsu basketbolisti bija nolemti krišanai nežēlastībā, un tā tas galu galā arī notika - izgāšanās čempionātā un tai sekojoša vadošo spēlētāju diskvalifikācija. Un, protams, nākotne ar daudz daudz pieticīgāku atalgojumu.

Starp citu, tieši nomācoši lielais publikāciju skaits dzeltenejā presē bija zīme, ka basketbolistu labie laiki drīz būs galā. Jo tieši masu mēdiji ir tie, kas vislabāk attēlo sabiedrības noskaņojumu. Un visas runas par mēdiju lomu sabiedrībā, par to, ka ‘žurnālista galvenais mērķis ir noskaidrot patiesību’ ir blēņas. Prese (t.sk. TV un internta portāli), ja vien tas nav nišas izdevums, pēc savas būtības ir un vienmēr būs sabiedrības viedokļa atspoguļotāja (nevis ietekmētāja!), jeb citiem vārdiem sakot, tā raksta to, ko lasītāji GRIB lasīt. Attiecīgi fakti tiek pielāgoti tam, ko vēlas redzēt lasītājs un objektivitātei ar to ir maz sakara. Ja lasītāji grib redzēt, ka pie visām Latvijas nedienām ir vainīgi ‘oligarhi’, tad prese tā arī rakstīs, pilnīgi ignorējot arī to labo, ko ir izdarījušas šīs personas. Ja prese kadu gribēs padarīt par varoni, tad tas tiks izdarīts, ne velti pastāv tāds tēls kā Robins Huds - bandīts, kam, objektīvi novērtējot, ir vieta cietumā nevis grāmatās. Tas ir jāņem vērā visiem, kam ir ‘palaimējies’ nonākt preses uzmanības centrā un, kas vēlas cīnīties par savu taisnību. 
Tieši tāpēc, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, dzeltenajā presē un glancētajos žurnālos izlasāmā informācija bieži vien ir daudz vērtīgāka par ‘nopietno’ presi (nemaz nerunājot par banku analītiķu ražojumiem). Vajag tikai mācēt to pareizi lasīt.

nepopulārs
Atgriežoties pie varoņu krišanas tēmas, šis pats likums attiecas uz politiķiem, tik vēl daudz skarbākā formā. Šajā ziņā būs interesanti paskatīties, kas notiks Latvijā pēc vēlēšanām, jo, ja tic ‘lāču tirgus’ teorijai, tad uzvara gaidāmajās vēlēšanas daudziem politiķiem būs pēdējā tāda veida uzvara. Jo vienalga, ko darīs vai nedarīs nākošā valdība, tā ieies vēsturē kā viena no sliktākajām valdībām, kas Latvijā ir bijusi, un tās vadītājam ir iespējas kļūt vēl nepopulārākam par A.Kalvīti. Toties ir liela iespēja, ka populārāki kļūs galējie politiskie spēki - līdzīgi, kā tas bija nupat notikušajās Zviedrijas vēlēšanās, kur pirmoreiz šīs valsts vēsturē parlamentā iekļuva ekstrēmie spēki, kas īpaši stingri iestājas pret imigrantiem.
Vēl politikā mūs, visticamāk, sagaida arī cita tendence - šķelšanas. Ja ‘buļļu tirgiem’ ir raksturīgas visādas savienības (piem. Eiropas Savienība un eiro - tipisks ‘buļļu tirgus’ veidojums), tad ‘lāču tirgos’ katrs ir pats par sevīm. Labajos laikos tie esam ‘mēs’, draugi, sliktajos laikos visi ir ‘viņi’, ienaidnieki.
Interesanti, ka šobrīd Latvijas politikā ir novērojama cita aina, dažādu apvienību un savienību ir vairāk kā jebkad. Taču nevajadzētu lolot cerības, ka tā tas būs arī pēc velēšanām. Tieši otrādi, pēc 3-6 mēnešiem partijas un apvienības visticamāk sāks šķelties un izveidosies sadrumstalota mazākuma valdība. Un ir liela varbūtība, ka šīs valdības vadību uzņemsies sieviete, jo tieši sievietes skarbajos ‘lāču tirgus’ laikos iegūst lielāku tautas uzticību un ietekmi. Skarbākajā scenārijā nav izslēgtas arī ārkārtas vēlēšanas, un arī šajā gadījumā vislielākās cerības uzvarēt ir tiem spēkiem, kurus vadīs sieviete.

bronza

‘Lāču tirgus’ nepaiet garam arī kultūras jomai, kur jaukas, smaidīgas sejas un rozā drēbes nomaina dusmīgas un skarbas personas ar melni uzkrāsotam acīm. Ne velti pasaules skaistāko vīriešu tops šobrīd ir pilns ar vampīriem, savukārt mūzikā dominē skandalozā un visnotaļ spocīgā Lady Gaga.
Latvijas gadījumā labākais objekts izpētei, protams, ir Prāta Vētra - pēdējo 15 gadu populārākā Latvijas grupa, pat sava veida varoņi. Un tas arī nav brīnums, jo Prāta Vētra ir klasiska ‘buļļu tirgus’ grupa – gaišas dziesmas, mīļas melodijas, jauki un sirsnīgi dalībnieki. 2008. gada sākumā, kad Latvijas ‘lāču tirgus’ tikai sāka uzņemt apgriezienus, grupa, acīmredzot jūtot izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, izdeva savu visdrūmāko (ja šo vārdu var lietot attiecībā uz PV), taču kopumā visnotaļ veiksmīgo albumu Tur kaut kam ir jābūt. Tomēr, kā rāda dzīve, tad gadījumi, kad ‘buļļu laika’ grupa ir pieprasīta arī ‘lāču tirgū’ ir ārkārtīgi reti, mainoties laikiem noturēties virsotnē nespēja ne bītli, ne Maikls Džeksons. Tas savukārt nozīmē to, ka, neatkarīgi no turpmāk izdotās mūzikas kvalitātes, Prāta Vētru gaida būtisks popularitātes kritums (varbūt pat kāds skandāls), kas visticamāk liks grupai savu aktīvo darbību uz kādu laiku apturēt vai pat grupa izjuks pavisam. Un tad PV vieta tad nāks kādi melnāki, nihilistiskāki un minorīgāki jaunieši.

daļa no dzīves
Nobeigumā gribēju piebilst, ka, lai cik tas drūmi no malas neizskatītos, no ‘lāču tirgiem’ nevajag baidīties, jo tie - vienalga vai tas notiek personīgajā dzīvē vai globālajā ekonomikā - ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, gluži tāpat kā rudens (t.sk. novembris) ir neatņemama dabas sastāvdaļa. ‘Lāču tirgi’ ir nepieciešami cilvēces igtermiņa attīstībai, tāpēc ir muļķīgi ar tiem histēriski un nemākulīgi cīnīties, kā to šobrīd dara pasaules valdības. Turklāt jāatceras, ka galu galā pēc katra ‘lāču tirgus’ seko ‘buļļu tirgus’, kad debesis pēkšņi kļūst zilākas un putnu dziesmas skaļākas.

Tweet

KEINSA ĒNA

Ideja par ekonomikas stimulēšanu no valsts puses krīzes apstākļos nāk no slavenā ekonomista Dž.M.Keinsa. Pats Keinss bija svēti pārliecināts par to, ka, ļoti pacenšoties, viņš var rast risinājumu jebkurai problēmai, un šo pašu pārliecību viņš attiecināja uz valdībām, kas, viņaprāt, varētu paglābt valsti no krīzēm, ko ik pa brīdim rada privātā sektora pieļautās kļūmes.
Reālajā pasaulē gan, kā izrādījās, teorija darbojas ne pārāk veiksmīgi. Jo, pirmkārt, kā rāda dzīve, maz ir tādu valstu, kas labajos laikos pamanās uzkrāt līdzekļus nebaltām dienām. Otrkārt, ja arī šādi līdzekļi tiek uzkrāti, tad tie parasti ir nepieciešami paša valsts aparāta uzturēšanai, jo ekonomiskā lejupslīde neizbēgami nes sev līdzi arī samazinājumu budžeta ienākumos.
Šo procesu mēs ļoti labi varam novērot arī Latvijā, kur krīzes smagumu sekmēja tieši dramatiskais nodokļu ienākumu kritums un pilnīgs uzkrājumu trūkums. Attiecīgi tas nozīmē arī to, ka Latvijas gadījumā runas par ekonomikas sildīšanu ir vairāk jāuztver kā darbošanās imitāciju, jo naudas, ko tērēt, vienkārši nav.
Runājot par citām krīzes skartām valstīm, tās pamanījās atrast risinājumu, ko Keinss nebija minējis savos darbos - tās AIZŅEMĀS līdzekļus ekonomikas stimulēšanai. Un šo valstu vadītājus nemulsināja tas, ka pašreizējas krīzes galvenais iemesls ir tieši tas, ka pasaulē ir pārāk daudz parādu.

CEĻŠ UZ ELLI
Īstermiņā tas šķietami nostrādāja, ekonomikas kritumu pagājušajā gadā izdevās apturēt. Taču, ja skatās ilgtermiņā, bilde sāk krāsoties pavisam citās krāsās :

Šis jaukais grafiks, ko, visticamāk, nevarēs atrast nevienā mācību grāmatā vai centrālo banku interneta mājaslapās, rāda to, cik lielu pienesumu valsts ekonomikai dod katrs nākamais aizņemtais dolārs (gan privātais, gan valsts). Līkne nav visai iedvesmojoša - vēl 60-tajos gados ASV katrs aizņemtais dolārs pievienoja 3 dolārus pie valsts IKP, tad pakāpeniski šis rādītājs sāka samazināties un šobrīd, visticamāk, tas jau ir negatīvs (vai drīz būs tāds).
Reālajā dzīvē tas nozīmē to, ka katrs nākamais aizņemtais dolārs šobrīd patiesībā velk ASV ekonomiku uz leju nevis dod tai pienesumu. Atbilde šim paradoksam slēpjas tādā jēdzienā kā parādu produktivitāte – šobrīd ekonomisti runā tikai par parādu apjomu, taču daudz svarīgāka ir to kvalitāte jeb, citiem vārdiem sakot, cik racionāli kredīti tiek izmantoti. Tā nu ir sanācis, ka pēdējos 10-20 gados neproduktīvo parādu apjoms ir dramatiski pieaudzis un tāpēc nav nekāds brīnums, ka globālā ekonomika stagnē, katra nākamā krīze ir arvien lielāka un katra nākamā ekonomikas glābšanas (sildīšanas) programma dod arvien niecīgāku atdevi. Ne velti daudzi neatkarīgie ekonomisti šo procesu pielīdzina alkoholisma ārstēšanai ar jaunu alkohola devu, bet bijušais Eiropas Savienības vadītājs un Čehijas premjers Mireks Topolaneks ASV triljonu vērto ekonomikas stimulēšanas plānu reiz pat nosauca par ceļu uz elli. Tas arī nozīmē, ka SVF kredīta izraisītā Latvijas ekonomiskā atvasara visticamāk drīz būs galā, jo - būsim godīgi - varbūtība, ka Latvijas gadījumā augstāk redzamais grafiks būs savādāks, ir visai niecīga.

NEIEJAUKŠANĀS IEGUVUMI

Tomēr labā ziņa ir tāda, ka vismaz Latvijas apstākļos ir lietas, ko valsts var darīt, lai uzlabotu šo situāciju, un tas ir : darīt savus darbus un pēc iespējas mazāk jaukties privātajā sektorā, ļaujot uzņēmējiem strādāt bez visādām programmām, atbalstiem, ideju ģenerēšanām par to, kas būs Latvijas nokija utt. Viss, ko Latvijā vajag izdarīt, ir samazināt birokrātiju un padarīt nodokļus draudzīgākus tieši privātajam sektoram.
Un te pat nav runa par nodokļu samazināšanu (kas pašreizējos apstākļos nav reāli), ir gana daudz citu veidu kā panākt rezultātu. Piemēram, pavisam nesen sameistarotais šķībais putnu būrītis ar nosaukumu likums par kapitāla pieauguma nodokli. Varbūt šis nav tas svarīgākais nodoklis, jo neskar visus iedzīvotājus, taču tas ir diezgan klasisks paraugs tam, kādam nevajadzētu būt nodoklim – tas ir neskaidri definēts, tā administrēšana aizņem daudz laika (atskaites jasniedz reizi mēnesī (!)), ieguvums naudas izteiksmē ir niecīgs un visbeidzot tas ir arī izteikti nedraudzīgs aktīvajiem investoriem, jo par peļņu nodoklis tiek iekasēts uzreiz (reizi mēnesī), bet potenciālie zaudējumi tiek segti kaut kādā tālā nākotnē. Sakārtot šo mazo nodokli jau būtu ekonomikas sildīšana. Jo mazie investori – privātpersonas, kas ar šāda likuma ieviešanu faktiski tiek iznīcināti kā suga, ir viens no vietējā akciju tirgus pamatiem. Savukārt vietējais akciju tirgus agri vai vēlu būs vieta, kur uzņēmēji piesaistīs kapitālu savām idejām un kur valsts pati mēģinās pārdot savus uzņēmumus.
Un tamlīdzīgu nodokļu, likumu, noteikumu pie mums ir pietiekami daudz. Ne velti pasaules valstu konkurētspējas reitingos Latvija regulāri atrodas visnotaļ zemās vietās, zem Lietuvas un Igaunijas. Arī Pasaules Bankas gatavotajā ikgadējā apskatā ‘Doing Business‘ ir redzams, ka Latvijai ir liels potenciāls uzlabot uzņēmējdarbības vidi (jo īpaši darbaspēka jomā).
Kas zin, varbūt mums palīdzētu tas, ka Saeimas un valdības atalgojums tiktu piesaistīts Latvijas vietai kādam no šiem reitingiem? Jo vismaz lielo partiju priekšvēlēšanu programmās starp ekonomikas sildītājiem, nācijas glābējiem, cīnītājiem pret oligarhiem, miljonu jaunu darbavietu radītājiem tā arī nav manāms neviens, kas stāvētu ar abām kājām uz zemes un spētu paveikt šķietami mazas, bet visiem vajadzīgas lietas.

Tweet

EIRO IEVIEŠANA

Kā zināms, eiro ieviešanas mērķis bija radīt globālu valūtu, kas varētu konkurēt ar ASV dolāru un Japānas jēnu. Pirms tam apgrozībā esošās Vācijas markas, Francijas franki uc Eiropas valūtas vienkārši nebija konkurētspējīgas globālajos finanšu tirgos. Ņemot vērā to, ka vienots eiro arī samazināja izmaksas un atviegloja tirdzniecību un investīciju plūsumu starp Eiropas valstīm, tā likās ļoti laba ideja un 1999. gadā tika īstenota - eiro tika ieviests un šobrīd to lieto 16 (no 27) ES valstīm.
Taču interesanti liekas tas, ka starp šīm valstīm nav atrodama ne Apvienotā Karaliste, ne Zviedrija. Kāpēc šīs valstis izbrāķēja tik labu ideju un nepievienojās šai savienībai? Lielākajā daļa gadījumā tiek runāts par nacionālo lepnumu un nevēlēšanos atteikties no gadsimtiem ilgām tradīcijām. Bet varbūt šīs valstis dziļi sirdī saprata, ka pievienojoties eiro tās zaudē monetāro suverenitāti, jeb, citiem vārdiem sakot, tās faktiski tiek iejūgtas pajūgā ar minimālām iespējām ietekmēt šī pajūga gaitu? Pēdējā laika notikumi liecina par labu otrajam variantam.

EIRO MISALOKĀCIJA
Ja paskatās uz Eiropas Monetāro Savienību (EMU) no malas, var redzēt, ka tā sastāv no daudz un dažādām valstīm – tajā ir gan konservatīvā un taupīgā Vācija, gan racionālās Skandināvijas valstis no vienas puses, gan visnotaļ relaksētās Dienvideiropas valstis no otras puses. Papildus šīm valstīm pamazām nāk klāt pa kādai valstij no bijušā padomju bloka valstīm. Un visām šīm valstīm – neatkarīgi no to ekonomiskās attīstības līmeņa, piekoptās fiskālās politikas vai nacionālām iezīmēm ir viena valūta, vienādas procentu likmes un vienota Centrālās Bankas (CB) politika. Te uzprasās jautājums - vai šāds ekonomiskais fenomens var būt ilgdzīvojošs? Izrādās, ka laikam īsti nevar gan.
Pirmās plaisas eiro fundamentā parādījās jau buma laikā - ap 2006/2007g., kad vairākas valstis (Spānija, Īrija, Baltijas valstis) balansēja uz ekonomikas pārkaršanas robežas un, lai šo pārmērīgo attīstību bremzētu, tām bija nepieciešamas augstākas procentu likmes. Taču tā kā ‘vecās Eiropas’ valstīs ekonomikas stagnēja, tāds likmju kāpums bija ļoti nevēlams. Rezultāts bija ‘zelta vidusceļš’, kas īsti neapmierināja nevienu valsti.
Vienlaikus sāka briest vēl viens process, kura sekas mēs baudām šobrīd - vienots eiro un eirozona radīja maldīgu iespaidu, ka visas eirozonas valstis ir aptuveni vienādas pēc sava riska līmeņa. Rezultātā vēsturiski riskantām valstīm (piem. Grieķijai) radās iespējas aizņemties lielas summas eiro valūtā par zemām likmēm. Un, cenšoties pacelt savu dzīves līmeni, šīs valstis šo iespēju arī izmantoja - aizņēmās un iegūto naudu visai veikli arī notērēja, īpaši nedomājot vai nākotnē būs iespēja šo parādu atdot.

Faktiski tas nozīmē to, ka vienots eiro palīdzēja MASKĒT RISKU un radīja grandiozu kapitāla misalokāciju – pārāk daudz lētās naudas aizplūda uz nepareizajām valstīm radot īslaicīgu bumu, kas dabiski beidzās ar krahu. Normālos apstākļos šis process regulētos ar valūtas kursa palīdzību – nauda tik lielos apjomos nez vai ieplūstu valstī, kur pastāvētu būtisks valūtas krituma un procentu likmju kāpuma risks.

LATVIJAS EIRO

Un, lai gan šajā sakarā visbiežāk tiek runāts par Grieķiju un Spāniju, Latvija un tās kreditori faktiski uzkāpa uz šī paša grābekļa. Tīri tehniski Latvijā, protams, nav eiro, bet līdz ar lata fiksēto piesaisti mēs jau praktiski dzīvojam eirozonā - atšķirība no īstā eiro ir tikai salīdzinoši nelielos konvertācijas izdevumos un naudaszīmju izskatā. Un, līdzīgi kā Grieķijas un Īrijas gadījumos, tieši šī eiro piesaiste deva investoriem nepatiesu signālu, ka Latvija ir investīcijām pilnīgi droša valsts, ka šeit nepastāv ne valūtas, ne procentu likmju risks. Līdz ar to tika dota zaļā gaisma milzīgu līdzekļu iepludināšanai, kurus reālā ekonomika fiziski nespēja izmantot. Attiecīgi liela daļa no šiem līdzekļiem pārtapa par hipotekārajiem kredītiem un par zemām likmēm tika piedāvāti Latvijas iedzīvotājiem, kas savukārt veicināja vēlmi pirkt īpašumus, ko patiesībā nevar atļauties un tērēt vairāk nekā nopelnīts. Ar ko tas viss beidzās mēs labi zinām - pēc īsa, elpu aizraujoša brauciena patēriņa vadītais Latvijas ekonomikas ātrvilciens nonāca tur, kur tam bija jānonāk.
Nekas tamlīdzīgs nenotiktu, ja Latvijai būtu peldošs valūtas kurss - sava veida ekonomikas regulētājs, kas mazina ekonomikas pārkaršanu iespēju un mīkstina krituma sekas. Pie šāda režīma spekulatīvās investīcijas uzreiz būtiski samazinātos, turklāt neviena banka neizdotu kredītus eiro par tik zemām likmēm un arī nodrošinājums (t.sk. alga) tiktu pieprasīts daudz lielāks. Attiecīgi Latvija nepiedzīvotu ne lielo bumu, ne arī lielo krīzi. Ekonomika attīstītos dabiskā gaitā – kā tas notika tādās valstīs kā Čehija vai Polija.

JAUNAIS EIRO

Atgriežoties pie Eiropas Monetārās Savienības, nevar nepieminēt arī tādu vēturisku faktu, ka eiro kā valūtu radīja un joprojām izmanto valstis, kas ne tikai nav vienotas, bet ar apskaužamu regularitāti ir karojušas savā starpā - piemēram tā pati Vācija un Francija. Labajos – burbuļa – laikos, protams, viss visiem bija vienalga un eiro ideja plauka un zēla. Sliktajos laikos – kā tas ir tagad – iecietības līmenis samazinās un parādās grūti slēpjamas plaisas. Ne velti jau tagad vāciešiem sāk rasties naids pret grieķiem, kas ir jāglābj par vācu nodokļu maksātāju naudu, bet Francijas prezidents draud pamest eirozonu, ja netiks uzklausītas viņa prasības. Lai eiro būtu ilgstpējīgs, ES valstu starpā ir jābūt politiskai vienotībai, bez tās neviena ilgstoša ekonomiska savienība (t.sk. eiro) nav iespējama.

Patreiz ES politiķi, protams, cīnās gan par vienota eiro ideju, gan arī cenšas glābt parādos iegrimušās valstis. Vismaz pagaidām, kamēr runa ir par tādām salīdzinoši mazām valstīm kā Latvija vai Grieķija. Taču ir diezgan skaidrs, ka visām glābšanas operācijām (kas, starp citu, ir balstītas uz jaunu parādu bāzes) ir savas robežas. Un, ja parādu krīze nonāks līdz tādām valstīm kā Spānija vai Itālija (kas ir pat ļoti ticami), tad eiro dienas pašreizējā formā ir skaitītas.

KAS NOTIKS TĀLĀK?

Visticamākais scenārijs ir tāds, ka daļa valstu varētu izstāties (vai tikt izmestas) no EMU un atgriezties pie savām vēsturiskajām valūtām. Un tas arī nebūtu nekas dramatisks, jo, ja jau tagad vairākām ES valstīm (Anglijai, Zviedrijai, Dānijai) ir savas valūtas, tad nebūtu nekas īpašs, ja tām pievienotos arī Grieķijas drahma vai Spānijas peseta. Katrā ziņā pašam eiro tas nāktu tikai par labu.

Otrs variants – bet nu jau daudz tālākā nākotnē – varētu būt jaunas monetārās savienības, kurās tad apvienotos valstis ar līdzīgu pieeju dzīvei un ekonomisko situāciju. Tīri hipotētiski tā varētu būt Centrāleiropas savienība (Vācija/Austrija/Čehija utt), Dienvidvalstu savienība (Francija, Spānija, Itālija utt.) un Skandināvijas valstu savienība (Zviedrija, Somija, Dānija utt.). Starp citu, ne tik sen – 19. gadsimtā bija gan Skandināvijas Monetārā Savienība, gan arī Latīņu Monetārā Savienība. Tā kā tas arī nebūtu nekas jauns.
Trešais - visagresīvākais - scenārijs būtu pilnīgs Eiropas Savienības sabrukums, bet par to šobrīd ir pāragri runāt.

EIRO-ILŪZIJA
Latvijas kontekstā visas šīs tendences nozīmē to, ka nav gudri maniakāli ieciklēties uz eiro ieviešanu un maldināt sevi ar ilūzijām, ka tas kaut ko mainīs. Valūta ar acīmredzamiem defektiem, ko personas ar apšaubāmu kompetenci mēģina ieviest kļūdainā veidā situāciju nevar padarīt labāku.
Savukārt personīgo finanšu kontekstā šajā brīdī ir vērts padomāt par (vismaz daļēju) uzkrājumu diversificēšanu uz citām valūtām.

Tweet